|
Septembris 15., 2005
smaidinjsh | 21:58
..kaut kāda dīvaina sajūta...esmu vienmēr stāvējusi uz stāvas kraujas aizlūzuša akmens..izaicinājusi likteni..stāvējusi uguns liesmās un neapdedzinājusies..un vienmēr man kā izaicinājums šķitis gaidīt..kamēr kāds spēs mani lauzt..un mainīt spēles noteikumus..likt sajust bailes,ka akmens atlūzīs..un es kritīšu..bezdibenī...
ir dīvaina sajūta,ka spēlējoties ar likteni esmu lūzusi..varbūt ka beidzot man ir nopietns pretinieks...varbūt..varbūt,ka daudz spēcīgāks par mani..spēja mainīt spēles noteikumus..un tad vienkārši nākas atzīt..mana spēle ar likteni ir beigusies..
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |