''Es Tevi vairs nepazīstu, kas ar Tevi notiek?!'' ''Kurš,pie velna,guļ piektdienu naktīs?''
''Ārprāts,es tūlīt izvemšos,ja turpināsi tik saldi runāt.''
Tā,lūk,tagad man saka manas draudzenes.
Viss notika ļoti ātri & joprojām notiek, bet šķiet,ka nevajag pretoties tam, lauzties un censties kaut ko sabremzēt.
Pēc visa sāpīgā, sāpīgā un vispār, kretīniem, ar kuriem esmu pinusies, Viņš šķiet kā medusmaize, kā
kaut kas, ko es, ejot cauri visiem pidariem, būtu patiešām pelnījusi.
Protams, šķiet,ka ''augstākie spēki'' riktīgi mēģina mani pārbaudīt,jo visneiedomājamākie indivīdi mēģina atgriezties pie manis,
tas ir sasodīti uzjautrinoši.
Viņš tiek galā ar manī mītošo psiho kuci, viņš spēj panest manu raksturu(arī PMS laikā,true story), Viņam nav iebildumu pret manu pagātni, Viņam garšo pica.
Pats galvenais ir tas,ka Viņš mani padara par labāku cilvēku. Nu,kas var būt vēl labāk?
