sliene ([info]sliene) wrote 19. Oktobris 2009, 23:40
Pilnīgi tas ir nopietni.

Bija pavisam neparasts 3dienas rīts. Nozvanīja modinātājs un pirmā lieta, kas tiešām pietrūka uzsākot savu dzīvi ir fakts, ka tētis mani vairs nekad nevilks āra no gultas aiz kājam. Tas rītus padarīja jautrus, lai gan frāzes ko viņš no rītiem sacīja nemainījās jau gadiem. Tā nu es izvilku sevi ārā no gultas un steidzīgi devos uz tualeti. Nomazgājos, iztīriju zobus, saķemmēju matus, trāpīju ar abām kājām biksēs un devos āra lielajā pasaulē. Vai piekritīsiet, ka doties āra lielaja pasaulē negadās katru dienu? Bet man šodien gadījās. Sajūta bija liela. Nu es esmu liela meitene, protu dzīvot viena (vai protu?) – nav vairs omītes vai mammas, kas parūpējās par siltām pusdienām pēc skolas, tagad jātaisa pašai. Es zināju ka tā būs – ka man trūks omītes cepto divu maizīšu, ar kurām nekad tā īsti nepietiek, bet kuras garšo fantastiski. Savā dažus gadus īsaja dzīvē neesmu sastapusi nevienu citu omīti ar tik lieliskām ceptām maizītēm. Un tad vēl, protams, mammas karbonāde un kartupeļi, kurus viņa aizmāršības pēc nemēdz pārvarīt nekad, varbūt vienīgi nepieliek sāli, bet to var paspēt vienmēr. Manā gadījumā – vienmēr pārsālīt. Un neaizmirsīsim arī tēti – viņš taisa lielisku follijā ceptu vistiņu. Jā. Tas ir ko vērts. varbūt arī es uztaisītu vistiņu, bet manā jaunajā dzīvē nav cepeškrāsns. Manā jaunajā dzīve nav arī tējkannas, pie kuras bija tā pierasts, nav fēna un televīzora, bez kuriem var iztikt labāk nekā biju domājusi, nav arī izlietnes v irtuvē. Manā mājā bija centrālā apkure, bet ziniet? – šoreiz apkure nav atkarīga no manis, tapēc pārvelku savas 2 segas pār galvu un guļu vien tālāk. Bet nekad jau nav tā, ka tik daudz zaudējot, nevar arī kaut ko iegūt un īstenībā, es neko neesmu zaudējusi, jo vienmēr ir iespēja atgriezties,sākt visu no jauna, tikai nepieciešams kāds, kas šo iespēju dod. Ko es esmu ieguvusi lielajā dzīvē? – novērtēt, to, ko dara mamma. To ko dara tētis, kā mani mīl omīte un secināt – ag dievs!, bet man trūkst pat mana kaķa, kas tik uzbāzīgi vienmēr pie manis līda klēpī sildīties. Ir jādoma par tik daudz lietām – par to kā samaksāt rēķinus, lai arī mēneša beigās nenāktos ēst vien ceptus kartupeļus, kas nav sliktākais, bet tomēr... man ir jādomā, kas manā dzīvē parasti sagādā grūtības. Domāšnas fakts pat par sevi.. vai tagad es aizbraucot mājās atstāju neizslēgtu gaismu? – NEKAD. Mamma droši vien mani būtu dzinusi gulēt, jo pulkstens ir jau 12, un es zinu – nākamajā dienā būs jaceļas un jādodas, bet es esmu liela – es pati zinu, ko man vajag un ko ne, skaidri zinot – man ir jaiet gulēt. Protests? – var jau būt. Tikai pret ko? – pret sevi? Laikam jau. Negribās pazaudēt bērnību un spītu, un pārējo, kas pie tā piederās, bet nāksies. Gribētos paspēlēties ar lellēm, uzbūvēt no lego klučiem māju ciematiņu un nogriezt bārbijai matus, jo tie taču ataugs, bet nav jau laika... vai varbū tomēr, laika trūkums ir muļķīga atruna.. laiku var atrast vienmēr. Esmu pārāk pieaugusi, lai tā dartu. Hmm, to rakstot sejā iezogas smīns... par lielu.? Par lielu varbūt ir ozona caurums un par lielu ir  tas kādā skaļumā kaimiņi klausās mūziku. Par lielu ir lielais kanjons. Es ceru ka tā. Cilvēki nekad nav par lielu. Varbūt par nopietnu vai iesīkstejušu. Mana jaunā dzīve, lūdzu, nesagādā man problēmas, lai gan tapēc jau tu esi jaunā dzīve. Dzīve bez fēna un pašas kontrolētas apkures, kā arī dzīve, kurā izlietnes ūdens neaiztek tik ātri kā gribētos. J

 
( Read comments )
Post a comment in response:
No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..