urn:lj:klab.lv:atom1:slepkawaslepkavas grēksūdzeES TEVI VĒROJUES TEVI VĒROJUslepkava000@inbox.lvslepkawa2008-07-09T12:39:38Z2008-07-09T12:39:38Zso runurn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:132372008-07-09T15:39:002008-07-09T15:39:002008-07-09T12:39:38Z2008-07-09T12:39:38Ztas, kurš smejas pēdējais, vienkārši nesaprot jokuurn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:130482007-09-20T00:17:002007-09-20T00:17:002007-09-19T21:20:05Z2007-09-19T21:20:05ZViņš man vienmēr teica, ka es esmu kā no ledus. <br />Bet vakar viņš pateica tā: "Redzi, Tu neesi no ledus, Tu esi no akmens. Jo ledus kūst siltumā, bet akmens mūžīgi paliek tāds, kāds ir - nemainīgs, sastindzis."urn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:127292007-09-06T15:42:002007-09-06T15:42:002007-09-19T21:19:30Z2007-09-19T21:19:30ZCilvēki viens otram bojā dzīvi.Alkoholisms.urn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:122462007-08-31T11:14:002007-08-31T11:14:002007-08-31T08:23:16Z2007-08-31T08:23:16ZVisu es noslīcinu alkoholā. Savu dzīvi un sapņus. Kad es biju maza, tad laikam mans jūtīgums izpaudās visvairāk. Ir cilvēki, kas var panest daudz, bet ne es. Kad man pateica kādu sliktāku vārdu, es uzreiz sāku raudāt. Es malu savu aizvainojumu sevī vēl ļoti ilgi, nekad nespēju neko aizmirst. Ar laiku es to aizvietoju ar naidu savā sirdī. Naidu pret pasauli, kas ik dienas vēlējās man nodarīt pāri. Domās par to, vai sāpēm tiešām nekad nepiemāls gals. Mani nepiepildītie sapņi, slimības, vecāku šķiršanās un visbeidzot nelaimīgā mīlestība. Tas viss kopā veido tādu dziļu sāpju miklsi un alkohols reizēm palīdz to atvieglot. Visbeidzot es raudāju pie viņas gultas un dziedāju: "Celies meitiņa, mana sirsniņa..". Bet viņa bija auksta kā ledus un nekustējās. <br /><br />To mirkli es neaizmirsīšu nekad.Maniem godājamiem vecākiem.urn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:118142007-08-24T12:05:002007-08-24T12:05:002007-08-24T09:14:32Z2007-08-24T09:14:32ZEs jūs ienīstu par to, ka jūs man likāt nākt pasaulē, jo nav nekā ļaunāka par dzīvi.<br />Tur viss ir pa īstam.Es gribu nomirt.urn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:117112007-08-17T11:13:002007-08-17T11:13:002007-08-17T08:17:14Z2007-08-17T08:17:14ZJau kopš bērnības es vienmēr to esmu vēlējusies. Nē, tas nav tā kā jobans emo vai vēl nezin kas. Bet, ja man uz ielas pienāktu klāt kāds un teiktu: "Nāc, es tev palīdzēšu aiziet." Es ne mirkli nešaubīdamās aizietu viņam līdzi. Vienalga, lai arī cik ļoti man tajā dienā būtu veicies.. dzīvesprieks nekad man nav piemitis. <br />Tā dīvaini.. kad vecākiem piedzimst vēl bērni, viņi pavisam aizmirst par pārējiem. Stulbi sanāk, viņiem bērnu ir daudz, bet man vecāki ir tikai vieni.You are the fucking "one".urn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:113072007-08-16T11:28:002007-08-16T11:28:002007-08-16T08:30:25Z2007-08-16T08:30:25Z- Tu izskaties pretīgi.<br />- Tu laikam mani sajauci ar sevi.naidsurn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:111352007-08-05T21:11:002007-08-05T21:11:002007-08-05T18:12:24Z2007-08-05T18:12:24Zmana idiotiskā pārliecība<br />ka esmu nekam nederīga<br />mans mūris mani apskauj jau 20 gadus<br />nemainās nemazŠodien.urn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:107662007-07-05T17:36:002007-07-05T17:36:002007-07-05T14:38:42Z2007-07-05T14:38:42ZStāvēja autiņā karoč kaut kāds tantuks, izskatījās, ka šai palicis baigi sūdīgi. Es tipa sēdēju, bet viņai pilni baigi. Izskatās, ka kaut kas būtu nācis uz augšu... Man bija bail, ka viņa apvems un es sāku rēkt. Viņa man veltīja labu skatienu, nekad neaizmirsūšu. Nu ok - es jau aimirsu. <br />Mani moka nežēlīgs klepus.Disharmonija.urn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:105102007-06-27T07:49:002007-06-27T07:49:002007-06-27T05:02:49Z2007-06-27T05:02:49ZTik pretīgs ir rīts un visā dzīvoklī ir caurvējš. Tas ir neomolīgi un man ir auksti. Šī nakts nav gulēta un jau pavisam drīz ir jāiet ārā. Uzvilkšu biezu džemperi un šalli. Liekas, ka ārā ir par aukstu manam salīgajam ķermenim. Šodien es pat vēlētos brokastis, mans vēders mani nobeigs. Bet man nekā mājās nav. Pilnīgi nekā, ko varētu nosaukt par ēdamu. Visas šīs dienas neesmu neko pirkusi. Man ir slinkums iziet no dzīvokļa. Sēžu un dzeru. Tā es drīz saindēšos. Zvanīja brālis, viņš ir stipri noraizējies par mani, es tomēr biju slimnīcā un man vajadzētu dzīvot pavisam savādāk. Jā, noteikti. Viņš jau vienmēr ir zinājis, kas man labāk. Pozitīvais tēls ģimenē, ar viņu var palepoties. Es tam nederēju nekad. Bet tas viss jau sen ir aizmirsts. Tas nav būtiski šobrīd, kad manu galvu māc citas raizes. Šis ir ziemas rīts. Es paņemu kārtējo cēsinieku.blahurn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:103332007-06-11T18:03:002007-06-11T18:03:002007-06-11T17:14:03Z2007-06-11T17:14:03ZMan vienmēr ir riebies ēst, es nezinu, kapēc. Bet es nekad sabiedrībā neēdu. Esmu jau kļuvusi šīs vienas savas īpašības dēļ vēl tievāka, jo nu neēdu arī mājās. Varbūt kaut ko nedaudz uzkožu, bet apetītes jau arī nav. Man riebjas visas tās manas alerģijas. Alerģijas pret pasauli. Jo patiešām liekas, ka man ir alerģija pret pilnīgi visu. Nožēlojami, ja katru vakaru sevī jāsagrūž antibiotikas, lai tikai no rīta tu vēl līdzinātos cilvēkam. Gulēju slimnīcā. Man sašļircēja iekšā daudz viskautko. Un pat kļuva labāk. Man nekad nav bijušas pumpas, bet nu pazuda arī tie mazie, nemanāmie, nedaudz uz āru izvirzītie ādas laukumiņi. Mana āda vienmēr ir bijusi bālāka kā citiem cilvēkiem, kādi vien redzēti. Vienmēr pie skolas māsiņas man bija viegli notēlot, ka esmu slima. Patiesībā nemaz nebija jātēlo. Man atlika vien ieiet viņas kabinetā, kad viņa mani aizsūtīja mājās manas ādas krāsas dēļ. "Ak, bērns, tu taču esi bāla kā līķis!", tā viņa vienmēr teica. Protams, tas laiks jau sen ir garām, bet viss, ko gribēju pateikt ir tas, ka vienmēr biju slimīgi bāla. Bet tagad.. tagad cilvēki uz ielas vienkārši izvairās no manis. Un es viņus nevainoju, mana stila dēļ vienmēr bija sanākušas arī nepatikšanas, un kas tikai nav bijis. Bet es vairs neģērbjos tā, man ir pohuj, ko vilkt mugurā un viņi neizvairās mana stila dēļ tādā gadījumā. Tagad es neredzu atšķirību starp savu ādu un baltu lapu. Dīvaini, jo ir taču vasara. Bet es biju slimnīcā. Tagad alerģija ir mazinājusies, varbūt tāpēc, ka vasara. Bet man vienalga niez visas locītavas un tās ir sarkanas un saskrāpētas. Un sarkanās acis, liekas - nekad nepazudīs. Bet man ir nežēlīgi noriebies šādi dzīvot.es neurn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:101372007-06-11T17:54:002007-06-11T17:54:002007-06-11T17:02:57Z2007-06-11T17:02:57ZEs vēlos pārākumu. Es tik ļoti vēlos pārākumu, laikam vairāk par visu. Lai es viņam būtu vajadzīga, nevis viņš man. Lai viņš nevarētu bez manis un būtu spiests man rakstīt, zvanīt, vēlētos mani satikt. Lai tas būtu viņš, nevis es. Bet viņš nav no tiem džekiem. Un man riebjas tas mans uzskats, ka viņam ir jāizrāda interese, nevis man. Es nekad viņam neesmu pirmā rakstījusi vai zvanījusi. Es nekad neesmu izrādījusi lielāku interesi pret cilvēkiem kā viņi, patiesībā es vispār neesmu izrādījusi interesi. Nejau tas, ka man nepietiktu drosmes.. kautrīga es neesmu. Bet es nekad nejūtu vajadzību. Varbūt man tiešām ir bail, ka es varētu būt nevēlama. Bet tas nav iespējams.just a jerkurn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:98762007-06-11T17:39:002007-06-11T17:39:002007-06-11T16:53:36Z2007-06-11T16:53:36ZNu, bet kā es viņu ienīstu. Nē, es patiesībā viņu neienīstu. Es ienīstu sevi par to, ka viņš man ir tik tuvs. Kā gan es varētu viņu ienīst par to, ka viņš ir tāds kretīns? Par tādām lietām jau neienīst. Bet es tiešām nesaprotu, kas man var patikt cilvēkā, kurā man viss izraisa riebumu. Lielu riebumu.. Viņa izskats ir vienkārši atbaidošs un pretīgs. Viss, ko viņš dara - viņa uzvedība, balss un izturēšanās. Es to nevaru ciest. Un tomēr.. un tomēr ir kaut kas, kas piesaista. Kas pievelk. Tā nav patikšana, tā ir kaut kāda veida vajadzība. Un tieši šo vajadzību es sevī ienīstu visvairāk. Tas liek viņam domāt, ka es ienīstu viņu, bet tas nebūtu loģiski, jo viņš man neko nav nodarījis. Čalis tiešām ir galīgi bezvērtīgs un nožēlojams manās acīs. Nu par to gan es viņu varētu ienīst. Jā, par to, ka viņš varētu būt pavisam savādāks, labāks. Bet viņš tāds nav un nemaz pat necenšās mainīties. Viņam bija kaut kāda meitene, pavisam sakarīga, tiešām. Nu labi, pokemone un tā, bet pohuj par to, vismaz ne bomze. Lai gan pat nezinu, kas ir labāk būt bomzei vai pokemonei - bet ne par to pašlaik iet runa. Pat šī meitene laikam viņu pameta un tas ir pavisam nožēlojami. Okej, uz mani viņam patiešām nekad necerēt, to jau mēs sen pārspriedām, bet es jutos daudz labāk, kad viņam bija meitene. Tas man lika domāt, ka vismaz kādai viņš ir vajadzīgs. Tagad viņš manās acīs ir vēl bezvērtīgāks kā iepriekš.Es nespēju sevi kontrolēt.urn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:96532007-05-13T22:23:002007-05-13T22:23:002007-05-13T19:02:27Z2007-05-13T19:02:27ZNē, nuuuuu tas vienkārši ir dīvaini. Man tik viegli padodas kaut ko izdarīt mirkļu iespaidā. Tas pat ir nedaudz smieklīgi, bet nu bija tā. Es gulēju gultā blakus savam draugam. Viņš saldi gulēja un izskatījās tik nevainīgs. Viņa melnie mati krita pāri viņa sejai un man ļoti sagribējās redzēti viņu bez tām melnajām pinkām, tāpēc es paņēmu šķēres un nogriezu viņa matus īsus, kamēr viņš neko nejuta. Haha, kāds viņš bija, kad pamodās! Nemaz nešķita laimīgs, bet man gan bija prieks par padarīto darbu. Viņš izskatās diezgan smuki, patiešām. Nedusmojies, mīļais.vispārurn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:92292007-05-12T18:07:002007-05-12T18:07:002007-05-12T15:07:34Z2007-05-12T15:07:34Zdzīve ir viena liela, bezjēdzīga cīņa.<br />un man nav vairs spēka cīnīties.nav pelnījuši dzīvoturn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:89922007-05-12T18:05:002007-05-12T18:05:002007-05-12T15:06:46Z2007-05-12T15:06:46Zes varētu iet pa ielu, nošaudama visus pretīmnācējus, kuri man nesimpatizē.<br />bet vispirms es nošautu pazīstamos cilvēkus un es ceru, ka nāve viņiem nebūtu atvieglojums.Jim Morrison:urn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:87712007-05-08T21:31:002007-05-08T21:31:002007-05-08T18:32:28Z2007-05-08T18:32:28ZThe most loving parents and relatives commit murder with smiles on their faces. They force us to destroy the person we really are: a subtle kind of murder.Visi ir mainījušies.urn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:86672007-04-03T11:31:002007-04-03T11:31:002007-04-03T08:31:02Z2007-04-03T08:31:02ZEs laikam vienīgā esmu palikusi tāda pati, kā biju agrāk.Es padodos!urn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:83512007-03-29T21:14:002007-03-29T21:14:002007-05-13T18:57:10Z2007-05-13T18:57:10ZNē, es tiešām padodos. Lai arī ko es darītu, viss noiet tik fucking greizi un tā stulbā dolbe btw man tā izbojā garīgo!! Sāku viņu pamazām ienīst, turklāt viņa ir sīka un viņas dēļ nekur nevar tikt iekšā, un viņa vispār nerubī tusēt bez alkohola utt.!!! Nē, tiešām, man tā izbesīja, ka es brīvlaikā vienkārši neko nedarīšu.. Pilnīgi neko. Gulēšu mājās un moš pat mācīšos. Es visus cilvēkus ienīstu, jo mani neviens nemīl, un es arī to nelūdzu, es to nemaz nevēlos. Es vispār nevēlos vairs nevienu redzēt un satikt. Nevēlos mīlēt un būt mīlēta. Es vēlos nomirt.Vot paaudze.urn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:81592007-03-27T17:31:002007-03-27T17:31:002007-03-27T16:33:19Z2007-03-27T16:33:19ZKlausos kaut kādu huiņu radio, kur sīkie dzied, a tur dzirdu: "Mākonītis, mākonītis lāpās".<br />Pāris urlas šodien piepisās, bet man, kā vienmēr, bija līdzi nazis.Stulbi vienkārši.urn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:77492007-03-27T17:27:002007-03-27T17:27:002007-03-27T16:28:09Z2007-03-27T16:28:09ZVisiem uznācis kaut kāds pretīgs pavasara trakums..Ai, muļķis.urn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:75182007-03-22T10:39:002007-03-22T10:39:002007-03-22T08:40:34Z2007-03-22T08:40:34ZViņš neapjēdz, ar ko spēlējas.Starp citu.urn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:72132007-03-20T18:33:002007-03-20T18:33:002007-03-20T18:34:22Z2007-03-20T18:34:22ZIr daži tik skaisti cilvēki, ka es labprāt viņus sagrieztu gabalos un saliktu burkās viņu ķermeņu daļas sev uz galda, tieši blakus šim kompim.Mēs skatījāmies viens uz otru.urn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:69912007-03-20T18:24:002007-03-20T18:24:002007-08-10T08:55:31Z2007-08-10T08:55:31ZBet es zinu, ka domājām pilnīgi ko atšķirīgu. Viņš mani izģērba ar acīm, bet es viņu nodirsu savās domās. Nu jā, es nemāku tā mīlēt. Vispirms es redzu to, kas man riebjas cilvēkā, vēlāk es varu atrast arī kaut ko, kas man piedur. Bet tas ir kaut kas tik niecīgs. Daudz vairāk es atrodu lietas, kas mani atgrūž. Neesmu vēl satikusi nevienu, kurā tas, kas mani atgrūž no cilvēka, nebūtu pārsvarā. Praktiski visa viņa dzīve ir tāda, kā izdomāta. Viņš grib iekarot šo planētu, bet viņš nezin, ar ko sākt. Es pat nespēju noticēt vārdam, ko viņš saka. Viņš nesaprot, kāpēc lieto visādus sūdus, viņš nezin, kāpēc kaut ko dara, viņš pat nezin, ko viņš domā. Un lūk tur ir tas, ka man pohuj, kādu mūziku viņš klausās un, cik ļoti mums sakrīt gaumes. Mūzika spēj arī maldināt, bet tā, protams, vieno. Un arī sex pie mūzikas ir labs, ja abi spēj pilnībā atdoties un just.propogandaurn:lj:klab.lv:atom1:slepkawa:68002007-03-20T18:20:002007-03-20T18:20:002007-03-20T18:21:11Z2007-03-20T18:21:11Zes tagad jūtos tā, itkā sēdētu sadegušā telpā