urn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasaslepenaamaasaslepenaamaasaslepenaamaasaSlepenaamaasa@gmail.comslepenaamaasa2020-11-19T04:21:28Z2020-11-19T04:21:28Zurn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1237372020-11-19T04:14:002020-11-19T04:14:002020-11-19T04:21:28Z2020-11-19T04:21:28ZPēdējā laikā aizvien biežāk jūtos patīkami satraukta tieši pirms gulētiešanas. Un ne jau par iešanu gulēt. Arī ne par to domu, kas tev varbūt tikko ienāca prātā. Naktis ir laiks, kad paveicu visvairāk produktīva, radoša darba. Rakstu, lasu, domāju, un tas viss notiek klusumā. Naktīs es jūtos visvairāk pati, un arī kā slepena pasaules valdniece. Pēdējo reizi ejot čurāt un mazgājot rokas, mana seja spogulī ir izspūrusi, enerģijas pilna, smaidīga. Man jāiet gulēt ar atsperi saules pinumā, kas man saka, ka es varu visu, VISU, un es gribu vēl tik daudz padarīt! Be pulkstens ir 4, man patiešām ir jāguļ, un no rīta tā atspere būs izšķīdusi un iztecējusi nebūtībā.urn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1232142020-09-12T02:17:002020-09-12T02:17:002020-09-11T23:25:57Z2020-09-11T23:25:57ZŠovakar aizgāju uz randiņu ar čali, kuru pazīstu jau kādus trīs gadus tikai virtuāli. Viņš ne tikai ir vienīgais cilvēks no visiem pazīstamajiem, kurš izlasījis (labi, noklausījies) manu mīļāko grāmatu, tad vēl vienu un tad prasījis vēl, lai gan nav no lasītājiem. Viņš arī uzdāvināja man paša lieliski ilustrētu kartiņu ar manas mīļākās grāmatas svarīgākā brīža ainu, tikai mana visu laiku visās mīļākajās grāmatās mīļākā varoņa tēls biju es. Man šķiet, ka tā ir labākā dāvana, ko jebkad esmu saņēmusi, un es jūtos tik īpaša, ka man no savas patmīlības paliek nelabi. Man pēc mazāk kā mēneša jādodas prom uz diviem gadiem, un to kartiņu es ņemšu līdzi kā kaut ko maksimāli vērtīgu.urn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1230722020-09-07T12:26:002020-09-07T12:26:002020-09-07T09:29:49Z2020-09-07T09:29:49ZŠodien bija tāds sapnis, pēc kura nopietni padomāšu, vai jebkad vēl gribu diendusiņas. Sapnis kļuva murgains, caur Facebook nonācu kaut kādā mājā citā dimensijā un nevarēju vairs tikt atpakaļ savējā. Tas vēl būtu nekas, ja tad nebūtu sapratusi, ka esmu sapnī, man jāceļas, es gribu piecelties, bet nespēju. Kniebu sev rokās, dziedāju "Row, row, row your boat, gently down the stream", durstīju kāju ar nazi, bet nekas nepalīdzēju. Es biju iesprostota sapnī! Man izdevās pamosties tikai tad, kad piemājas strādnieki kaut kur netālu ļoti skaļi sāka sarunāties. Nekad nebiju domājusi, ka par kaut ko tādu jutīšos pateicīga.urn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1228452020-09-03T02:50:002020-09-03T02:50:002020-09-02T23:54:46Z2020-09-02T23:54:46ZSēžu tumsā māsas vannas istabā un gaidu, kad būs pagājušas trīs stundas kopš vēlās ēšanas, lai varu iet gulēt. Apēdu bulciņu, un palika ļoti nelabi, bet varbūt tas no izsalkuma. Šodien bija tāds besis, ka nogulēju 4h pēc darba vakardusiņu, tā ka izpalika vakariņas. Ļoti apnicis strādāt, tāpēc nogurstu daudz vairāk.urn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1224302020-08-26T03:56:002020-08-26T03:56:002020-08-26T01:03:24Z2020-08-26T01:03:24ZPēdējās divas naktis pirms gulētiešanas esmu pavadījusi maksimāli tupi - spēlējot telefonā tetri un paralēli ar pusaci skatoties detektīvseriālus. Jūtos bik kā zombijs, bet tiiiiiik labi atpūtusies. Kamēr es esmu "gaisma deg, bet neviena nav mājās" stāvoklī, smadzenes, šķiet, ļoti jauki izvēdinās, un nākamajā dienā ir pavisam laba domāšana. Mēģinu sev neskalot par šo smadzenes, jo varbūt ir ok, ka man reizēm vajag ko padumju un neproduktīvu. Tagad tikai ātri jāguļ un jāpabeidz sava dumjo nakšu sērija ar šo. Priekšā ir tik daudz pavisam labāku.urn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1222522020-08-13T15:16:002020-08-13T15:16:002020-08-13T12:22:28Z2020-08-13T12:22:28ZKā man besī tas Covids! Man sestdien ir dzimšanas diena, un mēs svinēsim gan sestdien, gan svētdien. Pirmā kora mēģinājuma caurvējš un mani rūdīšanās mēģinājumi man atkal galīgi saslimdinājuši kaklu. Man ir arī iesnas, nav temperatūras un klepus ir slapjš, turklāt arī šķaudīšana ir, tā ka domāju, ka man nav kroņavīrusa. Tomēr es negribu apdraudēt savus mīļos, pat negribu tādu iespējamību. Testēties bez nosūtījuma var iet tikai tad, ja nav respiratoro slimību simptomu, kuri man principā ir visu laiku (vajag tikai, lai uzpūš vējš). Agrāk es savu kaklu būtu vienkārši ignorējusi un dzīvojusi tālāk. Tagad es nezinu, kuru likumpārkāpšanas vai ievērošanas veidu lai izvēlas un cik satrauktai man būtu jābūt.urn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1219622020-08-09T00:41:002020-08-09T00:41:002020-08-08T21:46:47Z2020-08-08T21:46:47ZKora nometne ir kaut kas svētīgs. Pēc nedēļas man paliks 30. Esmu diezgan laimīga un vēl visāda citāda.urn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1214242020-08-06T02:24:002020-08-06T02:24:002020-08-05T23:25:22Z2020-08-05T23:25:22ZVienīgie ieraksti, ko vairs redzu cibā, ir viens vienīgs laba_doma ieraksts. Nav jau tā, ka tas ieraksts nebūtu relevants, bet wtf?urn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1211522020-08-04T02:09:002020-08-04T02:09:002020-08-03T23:13:03Z2020-08-03T23:13:03ZHormonu trakums. Zinu, ka tas ir ķermenis, ne prāts vai reālas problēmas, un tas palīdz tikai mazliet. Labi, ka nāk miegs, citādi varētu mazliet nojūgties vai aiziet neceļos. <br /><br />Pavisam drīz (visticamāk, cerams) notiks kaut kas ļoti labs. Domāju par klabes slēgšanu un izmantošanu iedvesmai.Retrogrādsurn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1210642020-07-23T02:29:002020-07-23T02:29:002020-07-22T23:39:48Z2020-07-22T23:39:48ZŠī nedēļa ir kaut kāds melnais caurums, un es nevaru sagaidīt, kad tā beigsies. Vienā darbā iet karsti, termiņš citam drīz beigsies, kora altu partija iekāpusi soprānā un cilvēki grib tikties, bet man nav tam laika. Negribas pat lasīt, viss liekas par daudz. Esmu sākusi no spriedzes miegā raustīties, murgot, baidīties no visa kā. Tomēr pēc vakardienas raudiena, šodienas produktivitātes lēciena pie darba stacionārā datora, hc diendusiņas un vēlas nakts pastrādāšanas liekas, ka tikšu galā. <br /><br />Atkal un atkal sev jāatgādina, ka svarīgākais NAV termiņi, tas, ko domās citi, ja ar kaut ko netikšu galā, statusi un visādas citādas muļķības, bet mana personīgā labsajūta. Tad - tuvinieku labsajūta. Un tikai pēc tam tas čalis no pētniecības firmas, kas domā, ka 30 gana sarežģīti atvērtie jautājumi, vismaz 6 intervijas un 25 bildes ir divu nedēļu papilddarbs par 200 dolāriem. Pagaidām vēl nelaužu solījumus, bet šis gadījums man licis saprast, ka esmu mierā ar tādu iespējamību, ja cilvēki ir nepietiekami adekvāti.urn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1206732020-07-20T01:32:002020-07-20T01:32:002020-07-19T22:39:30Z2020-07-19T22:39:30ZIesniedzu motivācijas un rekomendācijas vēstules, tagad atlikuši tikai IELTS rezultāti. Nojauta, ka rakstīšanas daļā varbūt nedabūju pietiekami savai pirmajai izvēlei. Biju tik nogurusi pēc negulētas nakts, tā daļa notika beigās, vārdi mani jau bija pametuši un teikumu konstrukcijas samežğījušās. <br /><br />Esmu atvieglota un satraukta, un mazliet jau pietrūkst mīļo. Jūtu, kā viss nostājas pareizajās vietās. Atkal kļūstu īsta. <br /><br />Visu laiku tik daudz darbu un notikumu, ka sācis nākt miegs gandrīz normālu cilvēku laikā.Mūsdienu problēmasurn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1205582020-07-16T09:44:002020-07-16T09:44:002020-07-16T06:50:20Z2020-07-16T06:50:20ZSociālie mediji atgādina par mirušu cilvēku dzimšanas dienām. Iegāju Draugiem.lv, un portāls piedāvāja izvēlēties, kādas puķes tētim dāvināt aizgājušajā jubilejā. Vienu draudzeni Facebook mēdz apsveikt cilvēki, kuri acīmredzot nezina, ka viņa jau vairākus gadus ir mirusi. Vēl tikai pietrūkst tā, lai cilvēki no tās saules sāktu tvītot.urn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1200922020-07-10T01:15:002020-07-10T01:15:002020-07-09T22:22:21Z2020-07-09T22:22:21ZBeidzot ar brāli izdevās atrast brīdi sarunai, ko meklēju jau kādu laiciņu. Tāds prieks! Viņš ir tik praktisks, aizņemts un nobesījies un es - tik ēteriska un nesasaistīta ar lielām atbildībām, ka mūsu zināšanas un viedokļi ļoti atšķiras. Arī kā cilvēki vienmēr esam bijuši kā katrs no savas planētas. Bet tā nu ir sanācis, ka kādā dzīves brīdī savas attiecības sākām kopt, un tagad tādas eksistē. Mēs runājam! Mēs kopā dedzinām lietas! Esam pat darījuši visādas stulbības ar močiem un mašīnām.&nbsp;<div><br></div><div>Viņš vēlas saprast, ko grib darīt ar savu dzīvi, un es ieteicu terapiju. Izrādās, ka, bērnībā skatoties Toniju Soprano, viņš esot domājis, ka tieši tāpat sēdēs terapeita krēslā un runās, tikai nav zinājis, ka tā to sauc. Jānoskatās tagad tā filma vai seriāls (?), tikai lai saprastu, par ko viņš runā. Arī tagad viņš par tādu opciju domā. Esmu pārsteigta un priecīga dzirdēt, ka viņš ir tam atvērts. Plānoju pirmajā lielākas naudas brīdī uzdāvināt viņam dāvanu karti, bet nezinu, kur.
Viņš teica, ka ir gatavs braukt arī kaut kur tālāk par vietējo pilsētu (kas nav Rīga). Man liekas, ka tuvāk ir labāk, jo mazāks čakars, nevajag motivēties gan braukt, gan brīvēt laiku, gan domāt, ko darīt ar bērniem, gan vēl iet pie terapeita. Reālāks variants ir sieviete. Bet dāvanu kartes gadījumā (jo es gribētu dāvināt no 3 līdz 10 reizēm) vajag izvēlēties gana precīzi. Kā lai saprot, kāda terapeite varētu patikt reāli praktiskam, spēcīgam, bet ar savām jūtām ne tik labā kontaktā esošam vīrietim? Esmu atvērta ieteikumiem! :)&nbsp;</div><div><br></div><div><i>Saprotu, protams, ka arī man ir problēma, jo tā nav mana atbildība, vai un pie kā viņš aizies. Tomēr zinu arī, ka tieši mums mīļie cilvēki reizēm vislabāk var iedot nepieciešamo grūdienu izdarīt lietas, ko paši gribam un ko mums vajag. Man tā bija ar psihiatru, un tagad jau vairāk kā gadu dzīves kvalitāte tāpēc ir daaaaaaaaudz augstāka, lai neteiktu, ka šis ir pirmais "normālais" periods kopš pubertātes sasniegšanas. Gribas, lai arī brālim ir labi. Redzu, ka viņš ir nomākts un nomocījies. Viņam sanāk lieliski tikt galā ar visām atbildībām, bet tajā pazudis prieks un pats. Es viņu ļoti mīlu, un man gribas viņu atpakaļ - visu laiku, ne tikai pāris reizes gadā, kad sanāk divatā runājoties beidzot izvilināt viņu no nocietinājumiem. </i></div>urn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1198782020-07-06T00:16:002020-07-06T00:16:002020-07-05T21:20:47Z2020-07-05T21:20:47Z"His wife Charlotte, scion of a fallen southern planting family that once sent missionaries to China, tells him, "There's a Chinese saying. 'When is the best time to plant a tree? Twenty years ago.'"<br /><br />The Chinese engineer smiles. "Good one."<br /><br />"'When is the next best time? Now.'"<br /><br />"Ah! Okay!" The smile turns real. Until today, he has never planted anything. But Now, that next best of times, is long, and rewrites everything."<br /><br />/Richard Powersurn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1194052020-07-03T02:38:002020-07-03T02:38:002020-07-02T23:55:49Z2020-07-02T23:55:49ZIELTS angļu valodas testa rakstīšanas un runāšanas jautājumi ir tik vispārīgi, ka tie mani sākumā galīgi abstulbina:<div><ul><li>Vai piekrīti uzskatam, ka bērniem no nabadzīgākām ģimenēm ir vairāk dzīves prasmju pieauguša cilvēka dzīvei nekā bērniem no pārticīgākām ģimenēm?</li><li>Vai piekrīti uzskatam, ka cilvēka vērtība mūsdienās tiek izvērtēta lielākoties pēc statusa un materiālām vērtībām nevis vecmodīgām vērtībām kā gods, taisnīgums un laipnība.&nbsp;</li><li>Kas ir mīļākā lieta, kas tev pieder un kāpēc?</li><li>Kādas ir svarīgākās materiālās lietas, pēc kurām cilvēkus vērtē mūsdienās?</li></ul><div>Tās ir kategorijas, kurās es ļoti reti domāju. Kaut kādā mērā esmu relatīviste, individuāliste, un, ja domāju par tik vispārīgām lietām, man patīk ņemt talkā pētījumus, grāmatas un cita veida iedziļināšanos. Bet te tevi nosēdina ar ļoti ierobežotu laiku rakstīšanai un gandrīz nemaz - domāšanai un prasa, vai melns ir labāks par baltu. Tik labi, ka es izlēmu tomēr patrenēties, citādi eksāmenā man droši vien eksplodētu galva vai salūstu zīmulis. Pirmajā treniņā rakstīju zibensātri, iespējami dziļi analizējot tēmu, cik nu tas tādā formātā ir iespējams. Tad izlasīju piemēra atbildi un sasmējos - vispār nevajag iet dziļumā, tikai demonstrēt, ka proti loģiski strukturēt tekstu, vispārināt kā paviršs nelietis un rakstīt bez daudz kļūdām.</div></div><div><br></div><div>Mācos kā maniaks. Interesanti, arī Anglija būs tikpat jokaina kā šis tests?&nbsp;</div>Sapņos turpinu redzēt mirušosurn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1191902020-07-02T02:26:002020-07-02T02:26:002020-07-02T00:27:51Z2020-07-02T00:27:51ZŠonakt sapnī bija prieks redzēt savu otru vecmāmiņu - to, kas nomira pirms vairāk kā desmit gadiem. Parasti redzu nesen mirušo omi un tēti, biju pārsteigta ciemoties vecāsmammas mājās. Viņa rādīja mums dzimtas koku no savas puses un es par to ļoti priecājos, jo pēdējā laikā esmu domājusi par pamatīgu koka izpēti Myheritage.com. Ja pareizi atceros, dzimtas žurnāls gadu no gada tika nodots tālāk, un pirmais (vai pēdējais, no kuras puses skatās) vārds tajā bija Aija Balode (kas, šķiet, ir neiespējami īstajā dzīvē, jo vecāmamma bija no Latgales).<br /><br />Sapnim turpinoties, arī brāļadēls gribēja paciemoties pie vecāsmammas, redzēt un pasveicināt viņu. Es teicu, lai mazliet pagaida, jo vecāmamma kaut kur aizgājusi, bet brālis uz mani dusmīgi skatījās par bērna mānīšanu, jo viņa taču ir jau mirusi un nemaz nenāks atpakaļ. Bija jocīgi apzināties, ka tikko esmu viņu satikusi, bet brāļadēls jau sen to vairs nevar un nevarēs.<br /><br />Atceros, kā pēdējos dzīves mēnešos viņa raudāja par to, ka neredzēs manu mazāko māšeli, kas tajā laikā, šķiet, bija pavisam mazs zīdainītis, uzaugam. <br /><br />Pēdējā laikā šos sapņus redzu tik bieži, ka gribas iebāzt galvu mammas maģiski domājošajā azotē, pajautāt, kāpēc tas notiek, un palūgt, lai viņa baznīcā par mani noliek trīs svecītes. Kādu laiku pēc kapu apkopšanas, šķiet, sapņi bija apklusuši, bet tagad tajos uz drošu palikšanu atkal ienākuši manas ģimenes mirušie.<br /><br />***<br /><br />Atradu šo te par sēru sapņiem: www.guideposts.org/inspiration/miracles/g<wbr />ods-grace/what-does-it-mean-to-dream-abo<wbr />ut-a-deceased-loved-one<br /><br />Ja neskaita beigas ar reliģisko ievirzi, kas man nav īsti aktuāla, interesants raksts.<br /><br />Šis arī labs: www.psychologytoday.com/us/blog/communic<wbr />ation-success/201612/how-dreams-deceased-l<wbr />oved-ones-affect-the-dreamers%3famp<br /><br />Vispār ļoti interesanti! <br /><a href="https://dreams.ucsc.edu/168/deceased_loved_ones.html">https://dreams.ucsc.edu/168/deceased_lo<wbr />ved_ones.html</a>urn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1186302020-07-01T01:10:002020-07-01T01:10:002020-06-30T22:28:53Z2020-06-30T22:28:53ZSvētdien aizmirsu jūrmalā savu dāvināto, skaistāko peldkostīmu, kāds man bijis kopš bērnības rozīgi oranžā Flintstonu bikini. Tam sasienamo aukliņu galā bija mazi zeltaini gliemežvāki, kas klusiņām zvanīja, kad kustējos. Atcerējos par peldkostīmu tikai vakar, kad gribēju izmazgāt pludmales dvieli. Šodien aizbraucu uz jūru, cerot to atgūt. Miskastē bija izmests mans dvielis, bet peldkostīmu kāds bija pievācis. Reti pieķeros lietām, bet šis man lika tiešām vilties. <br /><br />Tomēr jūra šodien bija līdz sāpēm skaista. Dunoša, silta, gliemežvāku viļņiem iezīmējot ūdens pēdas smiltīs. Likās, ka tā šodien bija vairāk jūra nekā parasti. Klaiņoju gar krastu, dziedāju dziesmiņas, un savus līdzpaņemtos maisiņus slapju kāju gadījumam izlietoju, salasot pludmalē izmētātos atkritumus. Pludmalē bija tikvien kā kaitotāju bariņš krāsainā telšu apmetnē un pāris mazu cilvēku bariņu. Kāds mīlīgs, melns šunelis pavadā uz mani rēja, un man tas šķita pavisam smieklīgi. Ja man būtu bijis peldkostīms un dvielis nebūtu miskastē, būtu aizgājusi nopeldēties siltajos viļņos. Ejot projām spīdēja saule, viss bija pilns jauniem kontrastiem, un es apsolījos atgriezties vēlreiz. <br /><br />Braucot vilcienā jutos pilnīgi atvērta. Jutu, nevis redzēju, bet patiešām jutu priedes, grafitī uz sienām, izbaudīju vecos staciju namiņus ar glītajiem uzrakstiem, pat cilvēki likās skaisti. Mazliet paraudāju. Palasīju. Jutos pasargāta savā jūtīgumā un mīkstajā džemperī. Pavisam pie mājām redzēju milzīgus rožainus mākoņus, kuros ietiecās varavīksne. Domāju par to, ka man šajā pasaulē jāatrod nodarbošanās, kas tuvāka manai būtībai, vai arī es turpināšu nīkt tāpat kā līdz šim, tikai naktīs un atvaļinājumos atkal sajūtoties dzīva.Atvaļinājuma otrā dienaurn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1183562020-06-30T16:09:002020-06-30T16:09:002020-06-30T13:10:38Z2020-06-30T13:10:38ZIzgulējos tā, ka pazuda visas grumbas!Slikti sapnīšiurn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1182402020-06-30T10:21:002020-06-30T10:21:002020-06-30T07:29:59Z2020-06-30T07:29:59Z"Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" tā sakairināja man smadzenes, ka visu nakti murgoju visbriesmīgākās lietas. Biju tajā (laikam filmas?) scenārijā, kur pamazām nogalina visus cilvēkus no vienas kompānijas, izņemot vienu. Viens pēc otra tika nogalināti mani draugi, mēs kliedzām, sērojām, bēgām un slēpāmies, bet nāves un slepkava mūs tāpat allaž panāca. Dažreiz cilvēki pazuda, mums pat nemanot. Tad bija briesmīgs murgs (feat. tētis un mamma), kurā mana mazā māšele izkrita pa miljonā stāva balkonu. Saprotot, ka nevarēšu dzīvot pēc tā, arī es lēcu. Bija tā trakā krišanas sajūta, kas palika vieglāka, un nekad tā arī nepienāca zemē ietriekšanās brīdis. Pamodos no skaļa trokšņa it kā ārpus manis, kas patiesībā droši vien bija pašas krākšana vai aizrīšanās, vai kas tāds. Jūtos adrenalīna sastindzināta. Gribas ieritināties siltā azotē un mazliet paraudāt. Pfffff.urn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1178742020-06-26T15:57:002020-06-26T15:57:002020-06-26T13:58:55Z2020-06-26T13:58:55ZŠodien bija pirmā saruna par vienu ārzemju projektu, un uz jautājumu - "Hi! How are things in Latvia?" - es atbildēju ar "Hot!". Viņi ļoti ilgi un gardi smējās, bet es atlikušo dzīvi pavadīšu paslēpusies zem segas. Tumsā. Aiz aizvērtām durvīm aizslēgtā dzīvoklī.Formālā rakstīšanaurn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1175882020-06-26T01:44:002020-06-26T01:44:002020-06-25T22:59:45Z2020-06-25T22:59:45ZManas domas: Veeeeeee!<br />Formālajā stilā: Šī eseja apskatīs iemeslus, kāpēc formālā rakstīšana nav piemērota mūsdienu sabiedrības sazināšanās vajadzībām. <br /><br />Jau vairākus gadus cenšos sevī kopt pirmatnējo, jūtīgo, stihisko izteikšanās spēju. Tagad pēkšņi man jāmet tas pie malas un jāraksta formāli IELTS testam. Man diezgan nāk vēmiens, taču nedaudz izbaudu arī distanci, vēsumu un vienkāršību tādā izteiksmes stilā. Kaut kas tur ir. <br /><br />Kā es tikšu līdz līmenim, kad varēšu uzrakstīt 150 vārdus par fakin diagrammu, es nezinu. Pirmkārt, man riebjas diagrammas, ekseļi un visi viņu radinieki. Pat ne riebjas, vienkārši smadzenes to klasificē kā garlaicīgu un pat neņemas analizēt. Jau lasīšanas un klausīšanas daļā izmēģinājuma testos diagrammu un supergarlaicīgo tekstu vietās dabūju zemākus rezultātus, jo vienkārši nespēju uztvert informāciju. Otrkārt, rakstīt par kaut ko, uz ko ir garlaicīgi pat paskatīties, turklāt vēl kā britu radio diktoram pirms 50 gadiem, ir manas personīgās elles trešais aplis. Nesaprotu arī pieturzīmes angļu valodā. Pagājušajā gadā piedalījos kompetences celšanas kursos darbā, kurā mums izskaidroja interpunkciju, kas, man par pārsteigumu, izrādījās gluži līdzīga mūsējai. Tomēr, lasot grāmatas un citus tekstus angliski, bieži saskaros ar to, ka komatu nav tur, kur es tos sagaidu, vai ir tur, kur es galīgi tos nebūtu meklējusi. Vai angļu tekstos notiek kaut kāda slepena komatu anarhija?<br /><br /><br />***<br /><br />Citās ziņās: man steidzami jāiemācās rakstīt ar visiem 10 pirkstiem. Esmu to atlikusi vairākus gadus, bet pēdējos sāpīte no sasprindzinātajiem "brīvajiem" pirkstiem (zeltneša un mazā pirkstiņa, sevišķi labajai rokai) aizceļojusi no plaukstas locītavas uz apakšdelmu, cauri elkonim uz plecu, tagad uz lāpstiņu un dziļāk mugurā. Arī tas vēl jāmācās. Vispār aizraujoši!Jāņiurn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1173742020-06-24T00:03:002020-06-24T00:03:002020-06-23T21:17:50Z2020-06-23T21:17:50Z...vienmēr bijuši vieni no maniem vismazāk mīļākajiem svētkiem. Izņemot bērnībā, kas tie šķita mīļi un noslēpumaini. Mēs dziedājām dziesmas, runājām par visādiem ticējumiem un bija sajūta, ka visi ir savējie. Visi kopā ap ugunskuru kalna galā. <br /><br />Ar laiku Jāņi (un mans tētis, kuru ironiskā kārtā arī sauca Jānis) noslīka alkoholā un šašliku drudzī, šlāgeros un nelūgtos viesos, ar ko man nebija absolūti nekā kopīga. Dažreiz es patvēros virtuvē un sagaidīju saullēktu, lasot grāmatu. Dažreiz centos pēc iespējas ilgāk izturēt pie ugunskura. Kopumā jutos atsvešināta un garlaikota. Ugunskura krakšķi, smaržīgas pļavas un agri, auksti, skaidri rīti, madaras un ķiršu kvasa pārpilnība ir dažas lietas, kas tomēr bija jaukas pat nejaukajā. <br /><br />Šie ir jau otrie Jāņi pēc kārtas, ko nesvinu, un man tie ļoti patīk. Ir tieši tik kluss, cik man patīk (ja neskaita kaimiņu ziņģes ik pa laikam), neviens man blakus nepiedzeras, ir silti un mierīgi. Nebija pārāk laba diena, jo māsa bija ellīgi nešķīsta un čalis, kam atteicu randiņu, palika visai neadekvāts (paldies sev, ka negribēju ar viņu nekur iet un uzzināju, ka viņš ir psihs, pirms paspēju izniekot savu laiku), mana labā kakla puse kaut kā nepareizi sagulējusies, ir stīva, savilkta un sāpoša. Un tomēr pat šī diena man patika labāk kā Jāņi ar auksto kņudoņu pakrūtē, vieglo pretīgumu, ko izraisa šlāgerradio, slapjajām kājām un visu citu.<br /><br />Šonakt es sagaidīšu īsto vēsumu, apsegšos ar puķainu kokvilnas segas pārvalku un aizmigšu tikpat vēlu cik parasti.The cat whispererurn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1170762020-06-22T01:46:002020-06-22T01:46:002020-06-21T22:55:33Z2020-06-21T22:55:33ZEsmu laukos, un te ir arī mirušajai vecmāmiņai piederošā kaķa meita. Viņu sauc Vinnija, un viņa, diemžēl, uzauga galīgi nesocializēta, tāpēc tagad baidās no cilvēkiem. Vienīgais viņas mīļais draugs ir tēta suns. <br /><br />Šoreiz, atbraucot uz laukiem, es devu mincim distanci, bet laiku pa laikam tāpat pa gabalu mīļi parunājos. Parasti, kad esam laukos, tēta suns nāk gulēt pie mums, jo arī viņam naktī ir vientuļi vienam. Tā nu šodien pie manis ir suns, un Vinnijai tik ļoti gribējās viņa (?) kompāniju, ka arī viņa atnāca. Visu izostīja, sabijās un atkal aizgāja. Tad lēca man uz kliņķa, kamēr ielaidu iekšā, un pakāpeniski tuvojās. Tagad viņa guļ man pie kājām un murrā. Kad čukstus saku, cik viņa ir labs kaķis, viņa sāk murrāt no jauna. Kad gāju uz tualeti, viņa mani gaidīja pie durvīm, glaudās pie kājām un nāca līdzi gulēt. <br /><br />Esmu pieradinājusi kaķi, kas uzauga gandrīz pilnībā bez cilvēkiem un no tiem turas pa gabalu. <br /><br />Esmu kaķu vārdotāja. <br /><br />Pilnībā izkususi sirds.urn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1167822020-06-20T03:26:002020-06-20T03:26:002020-06-20T00:36:34Z2020-06-20T00:36:34ZBrāļa bērni ar mani ir pilnīgi apsēsti, un tā ir tik laba sajūta! Šodien vēl nebiju paspējusi izkāpt no mašīnas, kad brāļa dēls, priecīgi saukdams, viss nosmulējies no galvas līdz kājām un slapjiem matiem skrēja man pretī iekrist apskāvienā. Gribu iemācīties maksimāli daudz par bērnu audzināšanu, lai varu būt viņiem ne tikai labs draugs, bet arī pieauguša cilvēka atbalsts. Bet ellē ratā, cik ar viņiem ir forši! Mēs kopā dziedam, dejojam, ko tikai mēs nedarām, un viņos vēl ir tā pati rotaļīgā, dabiskā spontanitāte, kuru man ikdienā nesanāk ar nevienu izpaust. <br /><br />Tā sajūta, ka lasi viņiem pasaciņu, un viņi pamazām samiegojas, ir tik fantastiska. Tā sajūta, ka visus sabučo un samīļo, un ievīsti sedziņās. Ka vari nomierināt mazo ar stāstu, kā māsa iet dušā tik ilgi, it kā mazgātu arī kādu slepenu ziloni (beigās gan vienojāmies par žirafi). <br /><br />Laikam ir jauki redzēt, ka pietiek pievērst uzmanību un gribēt labi, un tas darbojas, un visiem no tā ir forši. Ikdienā tā to nesanāk piedzīvot.Kafijaurn:lj:klab.lv:atom1:slepenaamaasa:1164872020-06-19T17:41:002020-06-19T17:41:002020-06-19T14:47:54Z2020-06-19T14:47:54ZDecembrī pārtraucu regulāri dzert kafiju un secināju, ka noguruma līmenī atšķirību nav. Jau pirms lēmuma pieņemšanas krietnu laiku vairs negaršoja, un tāpēc ļoti priecājos, ka vairs nav tā jādzer ieraduma pēc. Tomēr ik pa laikam es izdomāju ar dzērienu paflirtēt, un pārsvarā to rūgti (! :D) nožēloju. Šodien izdomāju, ka jāiedzer kafija baudai un enerģijas lādiņam. Iedzēru, un paliku ļoti dusmīga, agresīva, stresaina. Lai izlādētos, pat dauzīju pa sienu ar dūrēm.<br /><br />Tā nu es domāju, ka šim galdiņam vairs neliet nekad. Jebkas uz mani, šķiet, iedarbojas 50x spēcīgāk nekā būtu normāli sagaidāms.