Beidzot ar brāli izdevās atrast brīdi sarunai, ko meklēju jau kādu laiciņu. Tāds prieks! Viņš ir tik praktisks, aizņemts un nobesījies un es - tik ēteriska un nesasaistīta ar lielām atbildībām, ka mūsu zināšanas un viedokļi ļoti atšķiras. Arī kā cilvēki vienmēr esam bijuši kā katrs no savas planētas. Bet tā nu ir sanācis, ka kādā dzīves brīdī savas attiecības sākām kopt, un tagad tādas eksistē. Mēs runājam! Mēs kopā dedzinām lietas! Esam pat darījuši visādas stulbības ar močiem un mašīnām.
Viņš vēlas saprast, ko grib darīt ar savu dzīvi, un es ieteicu terapiju. Izrādās, ka, bērnībā skatoties Toniju Soprano, viņš esot domājis, ka tieši tāpat sēdēs terapeita krēslā un runās, tikai nav zinājis, ka tā to sauc. Jānoskatās tagad tā filma vai seriāls (?), tikai lai saprastu, par ko viņš runā. Arī tagad viņš par tādu opciju domā. Esmu pārsteigta un priecīga dzirdēt, ka viņš ir tam atvērts. Plānoju pirmajā lielākas naudas brīdī uzdāvināt viņam dāvanu karti, bet nezinu, kur.
Viņš teica, ka ir gatavs braukt arī kaut kur tālāk par vietējo pilsētu (kas nav Rīga). Man liekas, ka tuvāk ir labāk, jo mazāks čakars, nevajag motivēties gan braukt, gan brīvēt laiku, gan domāt, ko darīt ar bērniem, gan vēl iet pie terapeita. Reālāks variants ir sieviete. Bet dāvanu kartes gadījumā (jo es gribētu dāvināt no 3 līdz 10 reizēm) vajag izvēlēties gana precīzi. Kā lai saprot, kāda terapeite varētu patikt reāli praktiskam, spēcīgam, bet ar savām jūtām ne tik labā kontaktā esošam vīrietim? Esmu atvērta ieteikumiem! :)
Saprotu, protams, ka arī man ir problēma, jo tā nav mana atbildība, vai un pie kā viņš aizies. Tomēr zinu arī, ka tieši mums mīļie cilvēki reizēm vislabāk var iedot nepieciešamo grūdienu izdarīt lietas, ko paši gribam un ko mums vajag. Man tā bija ar psihiatru, un tagad jau vairāk kā gadu dzīves kvalitāte tāpēc ir daaaaaaaaudz augstāka, lai neteiktu, ka šis ir pirmais "normālais" periods kopš pubertātes sasniegšanas. Gribas, lai arī brālim ir labi. Redzu, ka viņš ir nomākts un nomocījies. Viņam sanāk lieliski tikt galā ar visām atbildībām, bet tajā pazudis prieks un pats. Es viņu ļoti mīlu, un man gribas viņu atpakaļ - visu laiku, ne tikai pāris reizes gadā, kad sanāk divatā runājoties beidzot izvilināt viņu no nocietinājumiem.