June 24th, 2020

• Jāņi
• 6/24/20 12:03 am
• ...vienmēr bijuši vieni no maniem vismazāk mīļākajiem svētkiem. Izņemot bērnībā, kas tie šķita mīļi un noslēpumaini. Mēs dziedājām dziesmas, runājām par visādiem ticējumiem un bija sajūta, ka visi ir savējie. Visi kopā ap ugunskuru kalna galā.
  
  Ar laiku Jāņi (un mans tētis, kuru ironiskā kārtā arī sauca Jānis) noslīka alkoholā un šašliku drudzī, šlāgeros un nelūgtos viesos, ar ko man nebija absolūti nekā kopīga. Dažreiz es patvēros virtuvē un sagaidīju saullēktu, lasot grāmatu. Dažreiz centos pēc iespējas ilgāk izturēt pie ugunskura. Kopumā jutos atsvešināta un garlaikota. Ugunskura krakšķi, smaržīgas pļavas un agri, auksti, skaidri rīti, madaras un ķiršu kvasa pārpilnība ir dažas lietas, kas tomēr bija jaukas pat nejaukajā.
  
  Šie ir jau otrie Jāņi pēc kārtas, ko nesvinu, un man tie ļoti patīk. Ir tieši tik kluss, cik man patīk (ja neskaita kaimiņu ziņģes ik pa laikam), neviens man blakus nepiedzeras, ir silti un mierīgi. Nebija pārāk laba diena, jo māsa bija ellīgi nešķīsta un čalis, kam atteicu randiņu, palika visai neadekvāts (paldies sev, ka negribēju ar viņu nekur iet un uzzināju, ka viņš ir psihs, pirms paspēju izniekot savu laiku), mana labā kakla puse kaut kā nepareizi sagulējusies, ir stīva, savilkta un sāpoša. Un tomēr pat šī diena man patika labāk kā Jāņi ar auksto kņudoņu pakrūtē, vieglo pretīgumu, ko izraisa šlāgerradio, slapjajām kājām un visu citu.
  
  Šonakt es sagaidīšu īsto vēsumu, apsegšos ar puķainu kokvilnas segas pārvalku un aizmigšu tikpat vēlu cik parasti.
• 0 commentsLeave a comment