June 4th, 2020

• 6/4/20 01:04 am
• Sen nav bijis tik tumšs. Agrāk melno periodi bija sāpīgi, daudz raudāju, bēdājos un domāju par pašnāvību. Pašlaik tam vispār nav asuma. Es neraudu, man nesāp, ir tikai sevis būšanas smagums. Pēdējās dienās to mazliet atvieglina mazā māšele, kas atbraukusi ciemos. Viņai viss patīk pat tad, ja es lielu dienas daļu noguļu. Šodien, piemēram, ļāvu viņai izpētīt un piemērīt manu kosmētikas plauktu, un viņa tā priecājās, ka ilgi lēkāja apkārt dziedādama un smiedamās. Tas ir atvieglojums, jo nejūtos tik vainīga par viņas pienācīgu neizklaidēšanu, bet arī tāds kā šovs no citas planētas - man nekas vairs tādu prieku nesagādā. Un tomēr ir jauki, ka viņa ir te. Man ļoti patīk par viņu rūpēties, dot viņai izvēles, spēlēt spēles, iet pastaigās un runāties. Ceru, ka kaut kas no tā palīdzēs arī viņai kā laipiņa vai ceļa stabiņš nākotnē. Man pašai laikam vajag kārtīgu glābšanas riņķi un apslacīt lūpas ar brendiju.
• 2 commentsLeave a comment