May 18th, 2020

• 5/18/20 01:24 pm
• Šodien pēc aptuveni 15 gadu draudzības nācās aizvadīt savu minci taisaulē. Paliku ar viņu līdz beigām, un viņa līdz beigām bija gan savas neatkarības cīnītāja, gan arī mīļa un ziņkārīga.
  
  Priecājos, ka nācās viņu vest uz citu klīniku - viss atkal sanāca ļoti dārgi, bet ārsti šeit bija ļoti profesionāli un palīdzēja vairāk nekā visi citi pēdējos gados satiktie. Visu paskaidroja, palīdzēja pieņemt lēmumu, atvadīties, kā vēlos, izstāstīja, kas notiek, kad vadīja mincei pēdējās zāles. Teica, ka pusgads ar tik agresīvu vēzi jau ir sasniegums.
  
  Pametu klīniku ļoti bēdīga, bet lepna par savu kaķi un atvadījusies.
  
  Visgrūtākais šoreiz bija tas, ka kaķis gribēja no turienes prom, bija nobijusies, galīgi nebija sajūtas, ka viņa saprot, kas notiek, un pieņem, ka tā ir pareizi. Es zinu, ka ir, un vienlaikus man ir sajūta, ka esmu nodevusi savu uzticamāko draugu, kurš labprāt būtu nācis uz mājām, lai ieritinātos man klēpī, murrātu un mīļotos no priekiem, ka tikusi mājās.
• 4 commentsLeave a comment