Man ļoti patīk kāds čalis no kora. Viņam ir tāds maksimāli spēcīgs Džima no the Office vaibs labākajā iespējamā nozīmē. Mākonis jau vairākas nedēļas cenšas mani pārliecināt, lai uzaicinu Dž (sauksim viņu tā) uz randiņu, bet es nevaru saņemties. Mēs esam tā ilgāk runājušies tikai vienu reizi ballītē, un pat tad tā nebija tāda kārtīga saruna. Viņš man stāstīja par lakoniskiem cilvēkiem, es īsti nevarēju iebraukt, bet sēdēju viņam blakus, jutu viņa plecu pret manējo un mēģināju izlikties neuzkrītoši klausāmies (jo es biju tik priecīga, ka mēs beidzot runājam! Un viņš bija tik tuvu! Šķita, ka mana āda noteikti izstaro to, cik nereāli man viņš patīk.). Tajā reizē likās tik pareizi, ka tas notiek tā - lēnām un dabiski, un neveikli. Ka nav strauju lēcienu. Pēc tam mēs gājām pēc dzērieniem un viņš, pavadot mani pāri pakāpienam, tā casual pieskārās manam sānam, un es jutos tā, it kā loterijā tikko būtu laimējusi kucēnu. Tajā naktī gāju uz mājām tik priecīga. Bet kopš tā laika nekas nav noticis, un man gribas viņu kaut kur uzaicināt, bet here's the thing:
Vienu brīdi mēs abi bijām Tinderī. Es to zinu, jo ieraudzīju viņu un no satraukuma atslēdzu savam telefonam taustiņus. Tas bija tieši tas, par ko biju sapņojusi, vienīgais cilvēks, kuru gribētu satikt. Kad atslēdzu taustiņus, Tinderis man vairs viņu nerādīja, un es svaipoju vairākas dienas, līdz atkal redzēju viņa brīnišķīgo seju. Jau biju nolēmusi svaipot uz pareizo pusi. Pārdzīvoju, ka viņš acīmredzot nebija izdarījis to pašu, līdz, kādu dienu tūkstošo reizi pārbaudot, VARBŪT TOMĒR, ieraudzīju, ka mums ir match! Negrasījos neko darīt, jo esmu lose. Un pēc dažām dienām viņš mani atmačoja. Vai arī izdzēsās. Vienreiz kkas līdzīgs ir noticis arī tad, kad Tinderis vnk nogļukoja.
Mēs abi izliekamies, ka nekas tāds nav noticis. Tā ir ērtāk. Bet, lai arī es viņu tik labi nepazīstu un nezinu, vai man viņš tik tiešām patiktu, man gribas viņu uzaicināt.
Bet vai ir ok, ja to dara meitene?
Vai tas būs nožēlojami, ja viņš atmačoja mani Tinderī, ja tomēr viņam nepatīku?
Vai ir tizli kādu kaut kur aicināt, ja nepazīstu viņu pavisam labi?
Un kā man viņu aicināt?
Pat nezinu, no kā man vairāk bail - atteikuma vai piekrišanas. Droši vien kāda no tiem stulbajiem attaisnojumiem, ko es izdomāju, kad nevaru saņemties kādam tiešā tekstā pateikt nē. Vai arī no tā, ka ar tādu steidzīgu, mākslīgu lēcienu tikai sačakarēšu iespēju ar viņu iepazīties lēnām un dabiski.
Šis nu reiz ir ieraksts, kurā es neiebilstu saņemt veselīgu viedokli no malas.