November 13th, 2019

• 11/13/19 03:18 pm
• Dzīve pašlaik ir ļoti svaiga un dinamiska, un, lai arī man bieži ir bēdīgi, kopumā es to izbaudu.
  
  Vakar, piemēram, biju slimnīcā taisīt kobru. Tā tiešām bija tāda gara, melna, bieza čūska, un gana biedējoša. Tas bija nepatīkami, bet fascinējoši. Secināju, ka man ļoti interesē sajust ķermeni (sevišķi tā iekšpusi, anatomiskos, bioloģiskos un ķīmiskos procesus) kā kaut ko mazāk abstraktu nekā ikdienā. Tāpat es savā ziņā pat izbaudu reālas, fiziski nepatīkamas sajūtas. Ne kā mazohiste, bet vairāk salīdzinājumā ar garīgām ciešanām. Ir tik jauki, ka tavu sajūtu īstumu neviens neapšauba, ka pats nekaunies, kad ir grūti, kad nav vēlmes pārspīlēt, ilustrēt vai dīkt, lai sajustu atbalstu no līdzās esošiem cilvēkiem. "Tu esi te, nav patīkami, notiek šis, bet elpo, tev labi sanāk," un viss, sāpes ir beigušās.
  
  Esmu ļoti priecīga par pēdējiem diviem rakstiem. Lai arī rakstīju tos pagarinātā termiņa pēdējā brīdī ļoti sagurusi, gan avotiem, gan redaktoram patīk! Šķiet, ka sāku piešauties. Tā kā stilam šim izdevumam jābūt vieglam, rotaļīgam, bet gana nopietnam, sanāk meklēt zelta vidusceļu starp saviem skrupulozuma un mežonīguma pretpoliem, pašizjūtu un auditorijas gaidām. Jau kādu laiku man ir sajūta, ka kaut kas liels dzīvē nav tā. Es zinu, ka varu justies labāk - pat ar visām savām problēmām! Man tā sajūta bija Choir Upā, tad satiekot draudzeni un šobrīd pēc rakstīšanas - darot šīs lietas es jutos tik dzīva, pilna entuziasma un enerģijas! Man vajag tādas lietas vairāk!
  
  Vakar arī noskaidroju precīzāku atbildi uz jautājumu "kā var deitot sevi". Jautāju šo terapeitei, jo biju baigi apmulsusi pēc pirmajām dienām, kad ar šo domu dzīvoju. Viņa ierosināja atrast veidus, kā visas tās lietas, kuras man liekas, ka man vajag no citiem, dot sev pašai. Tik vienkārši, ka muļķīgi. Bet es patiešām varētu sevī biežāk ieklausīties, pati sevi samīļot (vai ietīties mīkstā segā, piemēram), nenoslinkot uzvārīt sev tēju un saņemt atbalstu iztēlē. Vakar, piemēram, es iztēlojos kādu sev siltā un pārliecinātā balsī sakām: "Man nav ne mazāko šaubu, ka tiksi galā ar rakstiem. Es esmu redzējusi, ka tu paveic arī smagākas lietas. Pa gabaliņam vien!" Lai arī tas ir un būs nopietns treniņš, manī ir spēks un resursi, lai sevi atbalstītu, pabarotu gan garīgi, gan emocionāli, gan fiziski. Domāju, ka tādā apmierinātā un pietiekamā stāvoklī arī partnerattiecību jautājums varētu šķetināties pats no sevis mazliet vieglāk. Bet, ja viņš tā nedarīs, tad man ir gana daudz siltuma sev un pasaulei jebkurā gadījumā.
  
  Es tik tiešām lepojos ar sevi un savu spēku, un esmu ļoti pateicīga par visām lieliskajām, daudzajām dāvanām, ko dzīve man sniedz!
• 6 commentsLeave a comment