November 11th, 2019

• Evening pages
• 11/11/19 01:27 am
• Esmu diezgan gatava nākamai nedēļai. Pusdienu kārba ir sataisīta, drēbes saliktas, soma arī, un, ja viss notiks pēc plāna, brokastīs ēdīšu olu kulteni ar džiugas sieru, tomātu, ķiploku mērcīti un garšīgu kafiju.
  
  Raksts, protams, kavējas, bet, tā kā gribu šo izveidot tiešām vieglu un jautru kā olbaltuma putas, negribu steigties. Šis raksts ir par tēmu, kas saistīta ar bērniem, un tur ir tik daudz krāsainu vārdu-tēlu, ka esmu ļoti patīkami satraukta par iznākumu. Protams, esmu gatava arī tam, ka sanāks pilnīgs mēsls, bet kopš atklāju sev win-win formulu (vai nu man būs vairāk naudas vai mazāk darba), tas mani baigi vairs nesatrauc.
  
  Neesmu tik gatava sarunai ar J. Vai ar savu terapeiti, kuru grasos mainīt, bet tomēr vēl izmantot, lai tiktu galā ar J tēmu. Viņa mani vēl varētu arī pārliecināt palikt, bet tad man droši vien nāktos iztērēt daudz naudas, lai sesijām runātu tikai par to, kā man viņa besī, un tas liekas kaut kā muļķīgi.
  
  Vajadzētu izraudāties, izlaist skumjas cauri viegli. Šoreiz tās nav smagas kā septiņas aizgājēju paaudzes. Mazliet sevis vienkārši žēl par to, cik viss ir grūti. Bet dzīve ir aizraujoša, man aizvien labāk sanāk, pasaule ir visai skaista, un es redzu jēgu (prieku? Pateicību?) arī vienkāršā ikdienā.
  
  Apnicīgi bieži sapņos redzu tēti, vecmāmiņu un bērnības mājas. Nesaprotu, ko tieši mana zemapziņa cenšas pateikt. Vēl jāpasāp? Jāaiziet uz kapiem? Jāaizbrauc uz turieni? Varbūt vienkārši pietrūkst māju, jo par spīti visam grūtumam, kas tur pārdzīvots, nekur, nekur citur neesmu jutusies mazāk pazudusi kā tur.
• 0 commentsLeave a comment