November 8th, 2019

• 11/8/19 08:43 am
• Nekad īsti neesmu bijusi smaržu cilvēks. Vispirms jau tāpēc, ka uzaugot mums bija maz naudas. Iespējams, tā pieradu, ka smaržoties šķita pretdabiski. Tās dažas reizes, kad man ir bijis kāds smaržūdens, šķitis ļoti mulsinoši, cik ātri tās apnīk un cik bezcerīgi atrast aromātu, ar ko varu sadzīvot. Es neesmu ne salda, ne smaga, ne vējaina, ne muskusīga, kā gan man var derēt viena smarža? 😀
  
  Tagad liekas vēl absurdāk smaržoties - aromāts taču ir gan manam šampūnam, gan ziepēm, krēmiem, dezodorantam, lūpu balzāmam! Jau tā tur droši vien sanāk tāds kokteilis, ka dabas bērns ar jūtīgāku degunu varētu apreibt - kam man pūst vēl vienu, agresīvāku kārtu tam virsū?!
  
  Tomēr mans kaķis smaržo pēc māsas smaržām, mana šalle darba skapī pievilkusies ar vismazāk mīļās kolēģes omīgi muskusīgo, "dārgi kārtīgo vai kārtīgi dārgo" gan jau, ka Stockmann trakajās dienās pirkto odieri, par kuru, es varu SADERĒT, viņai būtu pusstundu ilgs, neciešami skaļš stāsts. Ja ne smaržas, tad kaut kādu neitralizētāju man pilnīgi noteikti gribas. Tik riebīgi, ka citi cilvēki staigā kā kaut kāds smaržu mēris un aplipina tevi ar savām apšaubāmajām izvēlēm!
• 0 commentsLeave a comment