October 28th, 2019

• Atkarības patiesā seja
• 10/28/19 10:40 pm
• Krīzes ir kā draugi, kuri tevi tik labi un ilgi pazīst, ka tad, kad vajadzīgs, atklāti un pat skarbi pateiks acīs patiesību. Šobrīd tāda ir mani apciemojusi. Tā nav melodramatiska un histēriska, kādas tās mēdza būt agrāk. Tā ir izmisīga, tieša, kaunpilna, bailīga un atbrīvojoša.
  
  Garas, nogurušas pastaigas un vēl garākas dienas beigās vairāki slēdži noklikšķēja, lai izgaismotu to, kas ar mani notiek. Es esmu atkarīga. Es neesmu obsesīvi, bet gan impulsīvi kompulsīva. Es mēdzu pārēsties līdz līmenim, kad man šķiet reāli, ka varētu pārsprāgt kuņģis. Gandrīz vienmēr (atkal, un atkal, un atkal) tērēju naudu pāri saviem līdzekļiem. Kasu galvu līdz asinīm, ādas plēksnēm birstot ap mani kā sniegavētrai. Mani ienadži regulāri ir strutaini un iekaisuši, jo esmu tos noplēsusi, tad turpinājusi knibināt. Man visu laiku kaut kas ir jādara, tāpēc vienmēr aizeju gulēt par vēlu un pieceļoties jūtos pavisam nožēlojami.
  
  Šķiet, šis saslēdzās, kad dzirdēju (vai tikai tā nebija tā pati sērija par LSD), ka depresija pēc savas būtības arī ir atkarība. Tās ir domas, kas atkārtojas atkal un atkal, metot nebeidzamus lokus pa vienu un to pašu maršrutu, līdz nokļūt citur šķiet gandrīz neiespējami.
  
  Esmu vairījusies no narkotikām un alkohola, kafijas un cigaretēm, tikai lai vienā brīdī atklātu, ka problēma nav substancē, ar kuru aizbāz savu kaucošo tukšumu. Šķiet, ka to vienmēr zināju par tēti, bet sevī nemanīju. Es ēdu vientulību, pērku prieku un sajūtas, un vērtību, kasu trauksmi un mazgāju savu kaunu. Manī ir tukšums kā liela, doba, tumša ala, un tajā tukšumā stāv meitene, kas stāsta stāstus. "Es esmu slima," viņa saka. "Es negribu, lai mani glābj," viņa saka, "bet gribu, lai mani žēlo," viņa neatzīst skaļi. Atkal un atkal viņa stāsta par slimību, nāvi un cīnīšanos, diedelējot uzmanību. Bet tumsa nemazinās, ir drēgni un vienmuļi, un tukši, un šķiet, ka neviens nedzird, neviens neklausās. Tāpēc viņa turpina stāstīt. Varbūt kāds viņu ieraudzīs. Varbūt kāds sadzirdēs.
  
  Visskaļāk tas notiek iedomu sarunās, bet esmu droša, ka apkārtējie šo instinktīvi nojauš. Šodien es beidzot viņu ieraudzīju un sadzirdēju, un spēju pati pažēlot - ne kā mazo, nevarīgo diedelnieku nabadziņu, bet kā vientuļu, bēdīgu bērnu turot lielu smagumu. Es redzu, kas ar mani notiek.
  
  Šķiet, ka esmu gatava pamēģināt CBT. Vairs nebaidos, ka terapeite varētu no manis atteikties, ja kādu laiku pamēģinu kādu vai kaut ko citu. Krīzes vienmēr parāda lēmumus, kurus vajadzējis pieņemt jau kādu laiku, un tām līdzi nākošās bailes dod drosmi beidzot tos realizēt.
• 0 commentsLeave a comment