October 12th, 2019

• Ignorē, kamēr pāriet
• 10/12/19 01:06 pm
• Esmu oficiāli gatava atmest savu "ignorē, kamēr pāriet" (vai paliek tik slikti, ka vairs nav iespējams ignorēt) veselības uzturēšanas politiku.
  
  Mans ķermenis no šīs ignorēšanas burtiski jūk pa sastāvdaļām.
  
  Piektdien aizgāju pie tā trakā dežūrārsta centrā, viņš atteicās kaut ko ar mani darīt un aizsūtīja pie speciālista. Kaut kā ļoti paveicās, ka gan speciālists, gan analīžu laboratorija bija turpat uz vietas, tā nu man vienā dienā radās iespēja uzzināt, cik dziļā dibenā esmu sevi ievedusi. Man ir vai nu gastrīts, vai kas, cerams, maigāks, kas apdedzinājis rīkli, un tāpēc man jau kādu mēnesi (!) ir grūtāk elpot nekā parasti, no rītiem spiež paribē un pēdējā laikā ir tik nelabi, ka vairs īsti negribas/nevaru ieēst. Organismā gandrīz pilnībā beidzies dzelzs un tas nolādētais D vitamīns (tieši nafig es visu vasaru staigāju saulē?!). Vēl flirtēju ar "šis jau nav nemaz tik traki, moš varu vismaz daļu ignorēt", kad vakar, no pārguruma tizlā pozā izslēgusies dīvānā darba dienas vidū (jo priekšniece mani aizsūtīja mājās un ieteica reizi nedēļā strādāt attālināti nevis tāpēc, ka es beidzot saņēmos pajautāt, bet tāpēc, ka nereāli slikti izskatos), samežģīju sprandu. Long story short, cietu sāpes līdz palika tik nelabi, ka bija jāvemj, ar Boltu kkā tiku līdz aptiekai, dabūju pretsāpju zāles un lēnām čāpoju mājās, kamēr sāpes bija pārgājušas un +/- skaidri jutu, ka nepievemšu otro Boltu. Puncis galīgi nav man par visu šo pateicīgs un ļoti nelabprāt pieņēma brokastis.
  
  Fuck.
  
  Neesiet tik dumji kā es.
• 1 commentLeave a comment