October 9th, 2019

• Svētki
• 10/9/19 09:47 pm
• Šovakar man ir svētki, tāpēc sēžu ar Mežezeru un rakstu šo, jo Homebound teica, ka viņai pietrūkst manas klabes.
  
  Viss pa jaunam, bet arī ļoti pa vecam. Ļoti nopietni strādāju ar sevi. Līdzīgi kā pagājušajā gadā man bija GANA, ABSOLŪTI PIETIEKAMI UN TĀ TAS NEVAR TURPINĀTIES!!! justies tik slikti, ka fiziski nevaru savākties, tagad man ir gana garīgi, tāpēc esmu nolēmusi [CRUSH THIS!] sakaut savus paternus, saprast tos, izsāpēt sāpes, līdz vientulība pāri mežiem un kalniem izskanējusi visgarākajā kaucienā, un es attopos atkal kā cilvēks, nevis vientuļa, pazudusi vilcene dziļi tumšā, aukstā, miglainā mežā.
  
  Par spīti skepsei, šovakar pastrādāju ar EBT jeb bungošanu, un atkal bija sajūta, ka iespaidīgā ātrumā lidoju kosmosā. Sāku ar apjukumu par to, ko īsti jūtu un kā vēlos turpināt attiecības, kurās šobrīd esmu (bet neesmu, jo mēs tikai nesen sākām. bet esmu, jo patiesībā tie ir gana daudz randiņi man, pāris mēneši un daudz un dažādu sajūtu). Cauri disociācijai (reibst galva, miglojas redze, nelabi, gribas par katru cenu uzvārīt tēju, aizmigt vai kā citādi tikt prom!) cīnījos tālāk, sajūtas mainījās, līdz attapos, ka atkal stāvu tieši tajā pašā vietā, kur vienmēr, kad mēģinu veidot attiecības. Vietā, kurā nekad nekas nemainās. Cilvēki un situācijas ir mana scenogrāfija, kura nemanot atkal un atkal izveidojas identiska, lai es varētu izspēlēt to pašu veco lugu par vientulību. Man vienlaikus ir kauns un vainas apziņa, ka iesaistītajiem cilvēkiem vienmēr ir jāgaida un jābūt kopā ar mani sarežģījumos jau no paša sākuma, sarūgtinājums, ka visu laiku nesanāk, žēl sevis par spiedienu, kuru izjūtu, lai attiecības sanāktu, nenormāli pretīga dejavu sajūta, ka viss visu laiku atkārtojas un tie cilvēki pat kaut kādā ziņā nešķiet īsti, tikai butaforijas manā iekšējā teātrī...
  
  Tad es nonāku pašos dziļumos. Tur ir bēdas un tukšuma sajūta par to, ka, attiecībām neizdodoties, vienmēr palieku viena, tukša, pamesta. Terapeite teica, ka šīs sajūtas, visticamāk, radušās vēl pirms apzinātā vecuma, pirms man bija ~ divi gadi. Kaut kā jāpārpeld tas smagais, aukstais, tumsas pielietais plašums. Ir ļoti smagi, kad tur nonāku. Es tur esmu maza, un man tik ļoti sāp. Ir grūti nošķirt sevi pieaugušu, te sēdošu, sparīgu un spēcīgu no tā mazā, pamestā ķipara. Es jūtos kā viņa. Es nejūtu atšķirību, tikai zinu, ka tāda eksistē.
  
  Bet lūk, ko es Jums teikšu. Pietiek. PIE-TIEK! Ja es kaut kas esmu, tad tā ir nepacietīga, neizmērojami spēcīga un gudra cīnītāja, un, kad es saku pietiek, tad es to arī domāju. Es ar šo cīnīšos, un es tikšu galā! Tas notiek. Es eju cauri ļoti smagām sajūtām, man tas ir jāatzīst gan sev, gan pasaulei, bet es cīnos! Es veltu laiku miegam, elpošanas vingrinājumiem, un pat fakin bungoju, ja Jūs (terapeite) tā vēlaties! Es darīšu visu, lai beidzot tiktu ar to galā. (Mierā. Skaidrībā. Es zinu, ka nevar tikt vaļā no sevis.)
  
  Varbūt Jūs zināt kādu labu karotāju saucienu?
• 4 commentsLeave a comment