September 18th, 2019

• 9/18/19 08:39 pm
• (P)iekritu uzrakstīt divus rakstus un gandrīz uzreiz nožēloju. Pie pirmās intervijas nosolījos sev nekad, NEKAD vairs šo neuzņemties - tas nav tās naudas vērts. Pie otrās beidzot atradu aplikāciju, kas normāli ieraksta telefonsarunu, un varu transkribēt gandrīz tikai vienreiz un uzreiz klausoties sarunu.
  
  Es izbaudu to procesu patiesībā. Man pietrūkst rakstīšanas un komunicēšanas ar cilvēkiem, izzinot gan konkrētas tēmas, gan veidu, kādā cilvēki runā, kā viņi jūtas par sevi runājot, kā es spēju atrast ar viņiem kontaktu. Atšķirībā no dziedāšanas un dejošanas, un pat mana šībrīža pamatdarba es arī saprotu, ko daru, kas man jādara un kad man kaut kas sanāk. Man ir zināmi darbarīki, viss nav jāmēģina izdarīt ar ceļmalā atrastu akmeni. :D
  
  Jebkurā gadījumā - ja kāds pazīst sliktu telefonsarunu ierakstīšanas aplikāciju sāpes, iesaku callU. Vismaz manam androidam darbojas ideāli.
• 0 commentsLeave a comment

• 9/18/19 09:55 pm
• Man ir tendence turēt pie sevis cilvēkus, kuri pret mani nav labi. Vai ar kuriem nejūtos īsti labi un viegli.
  
  Kaut kādā brīdī pat šiem cilvēkiem apnīk tas, cik cieši es turos, un viņi pamazām attālinās.
  
  Tajā brīdī ir tik ļoti bail, ka neesmu gana laba pat tādām attiecībām. Vispār nekādām.
  
  Bet es zinu, ka ir labi saraut disfunkcionālas saites. Saraut vai pārtraukt, lai vēlāk atsāktu veselīgāk.
  
  
  Žēl tikai, ka tas notiek ģimenes ietvaros. Ģimene vienmēr šķitusi svēta lieta, bet kopš vecmammas nāves katrs gabaliņš aizlidojis citā virzienā. Tagad arī mazā māsa grib dzīvot atsevišķi. Izrādās, ka kopā esam meklējušas dzīvokli tikai tāpēc, ka viņa tad nevarēja atļauties dzīvot viena. Tagad to īsti nevaru es, bet viņai vienalga.
  
  Mans pirmais instinkts bija uzstāt uz to, ka noruna ir noruna, bet droši vien ir laiks laist vaļā. Visu, visus laist vaļā un palikt pie sevis. Tās ir vienīgās attiecības, kuras es patiešām varu uzlabot.
• 1 commentLeave a comment