- Atgriešanās
- 8/9/19 01:05 am
- Viens.
Naktī pirms aizbraukšanas man sāka sāpēt kakls. PIRMS aizbraukšanas. Esot mājās, cīnos ar hroniskām kakla sāpēm, iesnām un klepu. Kamēr biju projām, tas viss bija it kā iepauzēts. Pie hroniskām kakla sāpēm var pieskaitīt arī nomāktību, bezspēcības sajūtu, hipohondrijas pastiprināšanos un izmisīgu sajūtu, ka kaut ko vajag nopirkt.
Divi.
Jau otrajā dienā kopš atbraukšanas mani pārņēma iekšējs smagums un sastingums, taču to grūti pat salīdzināt ar sajūtu, esot atpakaļ darbā (vēl smagāk). Man šķiet, ka tas saistīts ar mikroklimatu manā kabinetā. Kaut ko varu labot ar sava galda vizuāli priecīgu iebombardēšanu, bet jūtu, ka ir vēl kaut kas. Kaut kāda emocionāla nolemtības sajūta gaisā. Man gan negribas ticēt, ka tie ir citi, domāju, ka kaut ko projicēju. Vismaz daļu no tā.
Trīs.
Vēl neesmu līdz galam šo precīzi noformulējusi, bet sapratu, ka man ir problēmas ar tuvām attiecībām ne tikai veidos, kādus jau esmu piefiksējusi. Es mēdzu cilvēkus ignorēt, turēt aizdomās par slepeniem nodomiem, domāt, ka man kaut ko nestāsta. Esmu pamanījusi, ka man vairāk gribas "iekarot" to cilvēku uzmanību, kuri kaut kāda iemesla dēļ nav pieejami, nevis mierīgi būt kopā ar tiem, kuri jau izrāda siltumu un pieķeršanos. Pēc Mākoņa apciemojuma arī pamanīju, ka mēdzu galvā idealizēt attiecības un tad tām uzikt šī ideāla ekspektāciju smagumu. Šis viss ir ļoti interesanti, jo es ZINU, ka ar to visu tiksim galā terapijā.
-
0 commentsLeave a comment