June 23rd, 2019

• Gaismiņas un mīļi cilvēki
• 6/23/19 02:28 am
• Šodien bija skaista diena. Ļoti vēlu pamodos, caur telefonu brokastoju kopā ar labāko draugu, vispirms māsa atnesa man saldējumu un bulciņas, bet vēlāk - es viņai. Lēni un laiski domājām, ko tādu foršu varētu sadarīt. Man ļoti gribējās kaut kur paairēties ar laivu, bet visas nomas tās dod tikai uz dienu. Pietiktu ar pāris stundām, ideālā gadījumā Zundā. Skatījām pasākumus, domājām šā un tā, izdomājām vienīgi to, ka ārā ir jāiet. Bija slinkums pašai likt seju, tāpēc ierosināju to izdarīt māsai. Viņai tādas lietas patīk un padodas daudzkārt labāk kā man. Viņai sanāca baigā seja - tā, ka man visu laiku gribējās pārprasīt, vai PATIEŠĀM neizskatos pēc klauna, jo neesmu pieradusi pie tāda kosmētikas kalna.
  
  Un mēs vienkārši izgājām ārā, pavazājāmies, kaut kā nonācām pie māsas vecā darba ofisa, kam ir ļoti skaistas sienas, sabildējām ļoti skaistas bildes un gājām tālāk. It kā nekāds visvarens pasākums nenotika. Es redzēju brūnu kaiju, satikām daudz kaķu (viens no tiem man ieskrāpēja), pierunāju māsu iet čurāt random krūmos, lai nebūtu jāiet mājās (kas bija notikums pats par sevi, jo mana māsa nav krūmos čurājošais tips) un visbeidzot mēģinājām mūsu rajona diennakts veikalu - kafejnīcu, kas tomēr bija tik pilna ar dzērušiem, netīriem, klumburējošiem onkām, ka izlēmām iztikt.
  
  Zinājāt, ka pirmajā Bridžitā Džounsā ir vismaz divi Ziemassvētki? Skatījāmies, dzērām tēju, nestrīdējāmies, smējāmies, tik jauki mierīgi. Kaut kā vizuāli tik mājīga tā filma un Ziemassvētki. Atcerējos, ka jaukākie brīži manā dzīvē notikuši tieši tā - ar mīļiem cilvēkiem un gaismiņām.
• 0 commentsLeave a comment

• 6/23/19 03:57 am
• Ciba ir tik interesanta vieta! Pēdējos mēnešos esmu bijusi tik pārņemta ar rakstīšanu, ka nav pat īsti nācis prātā arī palasīt citus. Šonakt palasīju un wow, cik baudāmi! Cilvēkiem ir tik košas, izjustas, autentiskas dzīves un vārdi, kādos piedzīvoto izteikt!
  
  Kad augu, mūsu mājās (vai varbūt visur) liels hits bija Annas Frankas dienasgrāmata. Es sāku rakstīt savu tikko kā iemācījos rakstīt un darīju to kā viņa.
  
  Bet bija arī otra puse - dienasgrāmatu medības! Biju apsēsta ar māju pārmeklēšanu, lai atrastu brāļa, māsīcas, mammas dienasgrāmatas. Man pietika arī ar veciem tëta plānotājiem, ja varēju tajos atrast jebko īstu, personisku, intīmu. Tā vienmēr bijusi svarīgākā tuvības forma - zināt, kā tieši otrs cilvēks jūt un domā. Būt kopā dvēseliski. Tagad es vairs nezogu dienasgrāmatas un cenšos arī nespiest citus un sevi atklāties, bet cibotāju ieraksti lika atcerēties, cik ļoti, gandrīz perversi, bet bez nekāda kauna izbaudu iespēju ieskatīties citos un viņu dzīvēs pa atslēgas caurumiņu.
• 0 commentsLeave a comment