Nezālijā domājot par to, vai citiem būtu vieglāk bez manis, domāju par to, kāda tēta dzīve padarītu mūsējās jaukākas. Ja nekādi maģiskie spēki un neticamās pārvērtības viņu neaplaimotu, pietiktu ar vienkāršām ikdienas rūpēm par viņa dzīvi. Stingras turēšanās pie veselības. Strādāšanas. Mauriņa pļaušanas. Savas dzīves pamanīšanas, kopšanas un novērtēšanas. Tas būtu bijis labs pamats, pie tā gribētu patverties, to gribētos palīdzēt kopt.
Nedēļas otrajā pusē laikam bija kaut kāds neprāta mēness - divi paseni un pilnīgi noteikti cauri, krusts pāri un apkaisīts ar sāli bijušie draugi gribēja mani satikt. Atcerējos viņu balsis un azotes, un domāju, cik ļoti man īstenībā gribētos bučoties zem kastaņkokiem, lēnām iepazīties, runāt kopīgu valodu un dalīt kopīgus mirkļus. Tas droši vien būtu visai iespējams, ja es pieslēgtu kaut kādu sevis daļu, kas pašlaik hibernējas. Tomēr tas šķiet netaisni šobrīd ielūgt savā dzīvē mīļu cilvēku. Kad pārietu jaunuma efekts, arī viņu ietītu tā pati urdošā neapmierinātības migliņa, kas ietnin jauno, mājīgo dzīvokli, kaķi, pastaigas, darbu un kastaņkokus. Es dusmotos, ka pat viņa maģiskā klātbūtne nespēj mani piepildīt. Ka es nevaru viņu just! Un, lai arī viņa šobrīd nemaz nav, man gribas viņu no šī pasargāt.
Vispirms iemācīties to māju un miera, un pietiekamības sajūtu.