May 17th, 2019

• Liels laiks
• 5/17/19 12:02 am
• Pagājis visai ilgs laiks kopš pēdējo reizi rakstīju. Šķiet, ka iekšēji vismaz gads.
  
  Viena neiedomājami mokpilna nedēļa noslēdzās, ejot pāri Daugavai. Tilta sākumā vēl mocījos, bet nokāpu jau mierīga. Varbūt tā bija upe, varbūt pēdējā laika ikdienas sportiņš vai draugu uzmundrinājumi, bet visas briesmas pagrieza muguru un atvērās miers. Miers kā labi nobriedusi cerība. Kustīgas kājas un mīloša sirds. Piedošana - ik dienas un ik uz soļa.
  
  Bez liriskām atkāpēm man tagad ir mīlīgi mājīgs dzīvoklis koku ieskautā, skaistā vietā, jauna iedvesma un pārliecība darbā, es šonedēļ pirmo reizi kaut kur uzvarēju (tā bija ļoti maza uzvara, bet pirmā un saistīta ar rakstīšanu!).
  
  Ir labi. Katru rītu apsēžos pie spoguļa un saku paldies sev un dzīvei par visu labo, ko vien varu iedomāties. Jo vairāk es tam pievēršu uzmanību, jo vairāk saprotu, cik ļoti bagāta ir mana dzīve.
  
  Ik pa laikam atceros tēta seju zārkā un ļauju sev paskumt. Mīlestība atpakaļgaitā sāp. Labas jūtas vispār tā dara. Bet es dzīvoju tā, lai tēta nāve ar savu tuvumu nebaida mani no savējās.
• 13 commentsLeave a comment

• 5/17/19 08:15 pm
• Šodien ķermenis ir ļoti smags un pūkains. Hormonālais sliktais miedziņš ar sapņu sprādzieniem, svīšanu naktī un mošanos + fiziskās slodzes palielināšana mani nolikusi garšļaukus. Man rīt jāpalīdz brālim un pirmdien ir lekcijas, ko nevaru kavēt, bet acis asaro, deguns tek, kakls briesmīgi sāp un apčī. 😢 Sapirkšu kādas zālītes, atgulēšu jēgu un cerēšu uz Dieva žēlasību! Aizlūdziet par mani un apēdiet manus māršmalovus!
• 2 commentsLeave a comment