Objektīvi runājot, es neesmu labā vietā. Man ir labākā attieksme, kādu šobrīd spēju noturēt, un tieši tāpēc es ar diezgan tīru sirdsapziņu to varu atzīt.
Tajā sliktajā vietā, protams, ir arī labas lietas. Es pirmdien uzdāvināju kolēģei brīnišķīgu, skaistu puķu pušķi. Es varu palīdzēt māsai finansiāli, kad mamma viņu piekāš, kalpojot par spilventiņu. Man ļoti patīk būt par spilventiņu. Tas, ka viņa redz, ka man tiešām rūp un es tiešām cenšos no visa spēka, mūs ir satuvinājis tik tālu, ka manas vakardienas nervu lēkmes laikā viņa pat izrādīja līdzjūtību. Ne tikai teorētisku līdzjūtību, bet tādu patiesu, ko var redzēt acīs. Tik forši, kad kāds neiedur dunci jau asiņojošā brūcē! Es diezgan labi izskatos, un maniem antidepresantiem ir arī svaru samazinošs efekts, tā ka man pat nav jācenšas nebūt resnai. Man ir NEREĀLI mīlīgs kaķis. NEREĀLI! Pavasaris liek man justies jokaini dzīvai - es eju pa ielu un redzu krāsas kā pirmoreiz, pamanu, tiešām pamanu cilvēkus, un no vienkāršas pastaigas jūtos kā kaut ko (labu) salietojusies. Es jūtu, cik man ir labi draugi. Necenšoties draudzības padarīt perfektas, pieaug tuvības līmenis un attiecības kļūst tādas vienkāršākas un īstākas. Terapija varbūt nav līdz galam "īstā", bet ir gana iedarbīga. Cilvēkiem, šķiet, es pat mazliet rūpu.
Bet, brālīši, ir tik grūti. Man visu laiku niez āda, es jūtos nederīga pasaulei, mani nepamet doma par to, ka man OFIC ir vēzis, lai arī biju pie dermatoloģes un viņa teica, ka manas dzimumzīmes ir fuflo, un ir sajūta, ka, lai ko es darītu, lai cik ļoti censtos, es tāpat zaudēšu. Nezinu, ko. Vienkārši, ka nebūs labi, nekad nebūs, ka nedaru pareizās lietas, ka visu labo sasniegto vienā setā var iznīcināt kāda maza epizode, kas triggero to tumsu, to ellīgi sāpīgo, degošo atvaru man iekšā, un tad es pazūdu uz vairākām dienām pat ar visām zālēm un terapeitiem, un draugiem, un "labo dzīvi". Kad esmu tur iekšā, liekas, ka nekad neesmu bijusi citur. Ka tikai iestāstu sev, ka man iet labāk. Ka man nav, nekad nav bijis, un nekad nebūs vērtības. Ka man nevajadzētu būt, jo tāds cilvēks kā es nav pelnījis dzīvot.
Es to visu redzu, jūtu un sāpu. Un turpinu. Es tieku galā labākajā veidā, kā varu. Es tieku galā. Tā nav īsta elle, tikai atmiņas. Tas pāries. Ir grūti un vientuļi, un sāpīgi, bet pāries. Būs labi. Es nezinu, vai tā ir taisnība, bet būs. Labi?