February 14th, 2019

• 2/14/19 12:56 am
• Reāli jokains stāvoklis. Zinu, ka paliks labāk, ja aiziešu uz atbalsta grupu, dejošanu, kādu nodarbību, bet vienkārši nevaru sevi piespiest. Katru dienu atkārtojas viens un tas pats - vakarā nosolos, ka rīt gan būs citādi, aiziešu uz xyz un tad jutīšos labāk, bet diena mani nogalina, un tad es gribu tikai gulēt diendusu, truli blenzt internetā vai sienā. Gribas neiet uz darbu, bet man ir tādi kolēģi, kuriem vienkārši negribas melot par kaut kādiem ārstiem, saaukstēšanos vai tamlīdzīgu bs. Taisnību teikt arī negribas. Turklāt, ja es nogulētu mājās dienu, kas zina, vai nesāktos zemūdene (ja alkoholiķiem ir plosts, tad depresīvajiem varētu būt arī zemūdene, manuprāt). Gribētos gulēt ilgāk, aiziet no darba un tad lai elle atveras, tāpat nekam nav jēgas.
  
  Aiziet gulēt laicīgi arī nevaru. Neko tādu reāli jēdzīgu nevaru, gandrīz kā par spīti. Būtu forši, ja tā daļa, kas kā mantru galvā skandē "nomirt", izrādītos mani demoni, kuri tad nomirtu arī, un es varētu mierīgi dzīvot tālāk.
  
  Godīgi sakot, galīgi zajebal.
• 5 commentsLeave a comment