February 12th, 2019

• Kontrolēta vētra
• 2/12/19 10:29 pm
• Diena, kad ar sevi lepojos un vienlaicīgi esmu pateicīga pasaulei.
  
  Bija ļoti grūts, vētraini hormonāls rīts. Tik ļoti satraucos, ka likās - galva ne tikai dūmo, bet deg ar atklātu liesmu. Apsvēru domu samelot, ka esmu slima, un visu atlikušo dienu mājās nogulēt. Pateikt, ar ko cīnos. Pieķēru sevi domājam, ka varētu sašķaidīt vēnas tualetē un kāpēc man nav žilešu, un vai es kaut kur varētu dabūt stiklu vai spogulīti. Atkal dzirdēju sevi sakām: "Es gribu nomirt, es gribu nomirt, es gribu nomirt (..)" Kā ierakstā, kas uzkāries un sācis savu neatkarīgo sūdīga dīdžeja karjeru.
  
  Par spīti visam, neļāvos postošajām domām. Tajā ir zināma pieticība tāpat kā jūras vidū mazā laiviņā saskaroties ar pamatīgu orkānu. Ja esi meistarīgs, labi trenēts jūrnieks, pastāv iespēja izglābties, un tomēr to nevar zināt skaidri. Aizgāju cita stāva tualetē klusām paraudāt, izstāstīju kolēģēm tikai ar darbu saistītās raizes, saņēmu atbalstu un ieteikumus situācijas risināšanai, iedzēru tēju, atpūtos, palasot ar darbu nesaistītas lietas, un sajutos labāk. Diena bija tikpat produktīva kā pārējās. Tikai domās pārkāpu sarkanās līnijas. Es tomēr esmu spēcīga, un mans spēks ir tāds piezemēti mierīgs.
• 0 commentsLeave a comment