January 29th, 2019

• Pēcvārds
• 1/29/19 10:58 pm
• Kad es pirmo laiku dzēru zāles, jauniegūtais miers un ciešanu trūkums darīja mani tik cerīgu, it kā es būtu iemīlējusies dzīvē. Atkal varēju gulēt, nebija visu laiku jādomā par nāvi, jātur blakus gultai žiletes, "ja nu beidzot sadūšošos", pat vajadzība pēc vienalga kādas, bet intīmas uzmanības samazinājās līdz līmenim, kur to vairs nejutu kā atkarību. Kļuvu stabila, un šī stabilitāte mani spārnoja kā pēc neatkarības atgūšanas.
  
  Tomēr mazliet vēlāk, pēc skurbuma perioda beigām, man, tāpat kā brīvības cīnītājiem, atkal priekšā ir vienkāršs, parasts, smags ikdienas darbs, lai uzbūvētu sevi pa jaunam. Līdz ar stabilitāti nekur nav pazudušas problēmas, pie kurām jau pierasts, kas iesakņojušās pārsteidzoši dziļi. Man likās, ka slimība ir mans pretinieks, ar ko jācīnās, bet izrādās, ka tā ir daļa no manis pašas.
  
  Atkal domāju par nāvi, tikai citādi un klusāk. Tagad man bail, ka tā atnāks negaidīti, bail nedzīvot līdz degšanas stadijai, katra diena, kurā man nav spēcīgu jūtu līdz pašam kodolam, mani pilda ar vainas apziņu, bailēm un zaudējumu no tā cilvēka skatu punkta, kas es būšu savā nāves dienā. Jūtos parādā tam cilvēkam, kuram nebūs vairāk dienu.
  
  Vēl aizvien ir neizturami vientuļi, un galvā perinās pārliecība, ka tā jūtos, jo neesmu gana laba citiem. Ja es būtu patiesi patīkams kompanjons, vai es maz spētu lielāko daļu laika pavadīt vienatnē? Daļa manis saka, ka cilvēkiem ir dzīves, darbi, mīļie, kuri jāaprūpē, bet tā otra šo visu atspēko ar nievājošu "nemāni sevi".
  
  Savā izmisumā es neveikli cenšos būt cilvēks, kas patiks kolēģiem, imitējot rūpes un interesi par viņiem gluži tāpat, kā to dara komunikatīvākie ekstraverti birojā. Viņiem tas sanāk dabiski, bet man - kā "Zvēru kapiņu" varoņiem, kas atgriezušies no kapavietas mežā.
  
  Es cenšos, un cenšos, un cenšos, bet kaut kur man iekšā skan balss, kas saka, ka tāpat nav jēgas, man vienkārši šajā pasaulē nav vietas, es vienmēr esmu bijusi citāda un tagad man vienkārši jāpacieš laiks, līdz nāve mani paņems.
  
  Katru rītu es ceļos un cenšos tai pierādīt pretējo.
• 6 commentsLeave a comment