January 18th, 2019

• Eksaltācijas spīdumu eksplozija
• 1/18/19 11:50 pm
• Gravity Falls ir labākā multene, kādu jebkad esmu redzējusi! Raudāju beigās no tā, cik skaisti viss beidzās, un cik ļoti galveno varoņu atvadīšanās bija arī mana atvadīšanās no tā šova. Lai arī es esmu softijs, un manas asaras nav diezko sarežģīti producējamas, tas šovs ir manā WOW!!! kategorijā. Tēli, sižets un vizuālais izpildījums vienkārši norāva jumtu!
  
  Šodien uzzināju, ka tā lieta, ko man pirms divām nedēļām izoperēja, nav vēzītis, bet parasts labdabīgs audzējs ar pāris limfmezgliem iekšā. Bija tik priecīgi iet mājās, zinot, ka vēl drusku dzīvošu, nav jāsāk plānot savas pēdējās dienas. Nu, vismaz es par to neko nezinu, ja arī nāve man tuvojas citā veidā.
  
  Biju divās mākslas nodarbībās un nereāli ārdījos ar krāsu. Pilnīgi iegrimu procesā, līdz man palika nelabi un sagriezās galva no emociju eksplozijas. Bet pēc tam, atnākot mājās, biju tik patīkami atslābusi, daudz mierīgāka. Cilvēki teica, ka pie sevis domāja, ka labprāt nopirktu tos darbus. Tas nebija nekas liels, tas nebija supernopietni, bet tas bija vienīgais iedrošinājums, kas man vajadzīgs! Slēdzis, kas ļāva sākt mežonīgi fantazēt par visiem tiem veidiem, kādos gribu izpausties. Sajūta, ka drīkstu mēģināt. Iepriekš likās, ka esmu garlaicīgākais cilvēks universā un tāpēc sapņoju par radošumu, bet pēdējā laikā sāku to pārdomāt. Es gribēju kļūt par radošu komunikācijas ģēniju, prast rakstīt gana vienkārši un AIZRAUJOŠI, un man tas sanāk! Man sanāk mans darbs! Man sanāk būt pašai un nedomāt ar "tas ir normāli, šādi dara visi, šo es vairs nevaru" kategorijās. Sanāk tieši tas, ko gribēju, bet kas pirms tam īsti nepadevās. Šķiet, ka ESMU un vienmēr ESMU BIJUSI tas radošais cilvēks, kurš gribēju būt. Vai citādi L būtu kļuvusi man par tik labu draudzeni? Vai citādi man tik ļoti GRIBĒTU draudzēties ar visu, ko viņa iemiesoja? Es un radīšana esam vienā līgā, tagad tikai vajadzētu pakāpeniski būvēt tuvākas attiecības. Trenēties.
  
  Zāles mani vēl aizvien atbalsta. Ir kāpumi un kritumi, bet tie ir tik svētlaimīgi normāli pat tad, kad man ir trauksmes kompulsīvais darbīgums vai bezcerības lēkme. Pašnāvība šobrīd šķiet kaut kas svešāds, nevis fascinējošs, plānojams flirta partneris. Es jūtos...normāla. Kā cilvēks. Kā tie (komēdij)filmu un seriālu varoņi, kuri pārdzīvo sliktas lietas, paraud, papsiho, BET TAD TURPINA SAVU IKDIENAS DZĪVI. Vienmēr uz viņiem skatījos ar tādu skaudības pilnu nolemtību, un tagad es zinu viņu noslēpumu! :D Ha, hā! Tikai 4.25 tabletes dienā, un es esmu Džesika Deja!
• 2 commentsLeave a comment