December 2nd, 2018

• 12/2/18 02:00 pm
• Es nezinu, kā izslēgt paniku. Tā ar mani ir jau vairākas dienas, neko nevaru padarīt, esmu ieslēgta. Atkal nedaudz liekas, ka jūku prātā, lai gan es skaidri zinu, ka tā nav. Lasu "Turtles all the way down" un tik labi saprotu Azu. Man nav brūces pirkstā, bet visur citur - karjerā, romantiskajā dzīvē, dzīvesvietā, bankas kontā, visur, jo es nevaru domāt tādā veidā, kas atļautu man funkcionēt normāli.
  
  Vakar uz pleca atradu mazu, cietu, sāpīgu bumbulīti. Tagad man bail, ka man ir vēzis un vienlaicīgi pilnīgi skaidra pārliecība, ka esmu hipohondriķe.
  
  Visi lielie lēmumi agri vai vēlu nonāk pie manis - sastingušas, kaučuka bumbiņu sprādziena iekšā, ieslēgtām trauksmes sirēnām un domas "Vai šis ir pareizais lēmums, ņemot vērā, ka es miršu? Es nezinu, kad, bet vai es drīkstu atļauties nedzīvot, ņemot vērā savas (STULBĀS!) jūtas, kaislības vai to trūkumu, iekšējo balsi, kas saka "šis ir pareizi, tas nav"?" Ar katru lēmumu, kas liek man justies mazāk dzīvai, šķiet, ka nāve paliek bezjēdzīgāka. Pat, ja tas lēmums ļautu man labāk parūpēties par savu ķermeni, par savu garīgo veselību, sociālo dzīvi, karjeru, iekšā kaut kāds surikāts skrien pa apli, kliedz nejēdzības un racionālus argumentus vienkārši neķer.
• 2 commentsLeave a comment