November 19th, 2018

• Zirgā
• 11/19/18 02:55 pm
• Esmu atpakaļ funkcionālā darba ritmā. Uzmanos no bēdīgām dziesmām un telefona zvaniem, lai atkal nenogrimtu.
  
  Tas laiks kopš sāku satikties viss ir tik jocīgs. Man nav neviena paša mierīga, skaista stāsta. Tur ir biezs kultūrslānis, bet daļēji atbilde, manuprāt, slēpjas tajā, cik ļoti man visu bērnību, jau no ļoooooti agra vecuma, borēja, ka esmu nevērtīga un nosodāma, ja viena, ar nepareizo partneri, nepareizā laikā vai nepareizā veidā. Man, kam gribas mīlošas attiecības, ir jāsadzīvo vienā būtnē ar mazo "es", kam gribas pieaugušo atzinību, un pusaugu sevi, kam gribas tikai papētīt, priecāties, iepazīties ar tādu vieglumu, kāds vairs savvaļā neeksistē. Vienā mirklī otrs cilvēks atdzīvina visu šo slepeno, greizo spoguļu pilno karuseli, pats nesaprot, kas tikko noticis, bet es savukārt cenšos tajā karuselī nesagriezties letāli.
  
  Šobrīd visa liekas tik daudz, ka es neredzu iespēju, ka kādreiz būšu normāls cilvēks. Šķiet, ka vienmēr visa būs man par daudz. Tad es atceros, ka drīz varbūt vismaz mans ķermenis jutīsies stabilāks, varbūt iekšējie asmeņi un zobrati paliks neasāki, un man būs vairāk iespēju kustēties. Mācīties dzīvi no jauna. Ja varēja notikt visas tās lietas, kam es iepriekš neticēju, kas likās neiespējamas un pārāk labas un normālas man, tad var notikt arī šī. Es varu būt normāli vesels cilvēks. Es tikai to vēl nejūtu.
• 0 commentsLeave a comment