November 16th, 2018

• 11/16/18 06:18 pm
• Kopš pēdējās terapijas es bez liekas kautrēšanās ņemu un raudu mājās. Ir baigi labi tā uzreiz izraudāt, kad sāp, nevis mēģināt noturēt durtiņas ciet savam pārbāztajam skapim kā līdz šim. Ir kaut kā smieklīgi un mīļi reizē, kā uz šo reaģē mans kaķis. Kad raudu, viņa uz mani skatās lielām acīm, pieskrien klāt, glauž asti, ņurd un cenšas visu laiku būt tuvumā. Esmu briesmīgi nogurusi no šīs nedēļas. Neceļu klausules, neatbildu uz zvaniem un pat nepaskaidroju, kāpēc esmu tik nepieklājīga. Tā ir labi. Man par visu ir ļoti vienalga, man gribas tikai just to, ko es jūtu un kādu laiciņu nevienam ne par ko neizlikties.
• 0 commentsLeave a comment