October 19th, 2018

• 10/19/18 01:17 am
• Palasīju savu padsmit līdz divdesmit something dienasgrāmatu. Esmu pārsteigta, REĀLI pārsteigta, cik daudz tad jutu, un man gribas sev diagnosticēt depresiju. Reāli ceru, ka nav tā, ka kādu brīdi pēc divdesmit (pieci?), ap trīsdesmit sajūtas vienkārši beidzas, un viss paliek tikai smagi. Nav tā, ka sajūtu nav vispār, vienkārši tās šķiet tādas smagnējas, nospiestas, ieslēgtas smacīgā pagrabā. Es agrāk iemīlējos svešinieku smaidos, man no vēdera lidoja bezdelīgas un tamlīdzīgas lietas, bet tagad es mēnesi cenšos sevi piespiest (kāpēc?!) aiziet uz randiņu ar čali tāpēc, ka man pirms pusgada uz sekundi viņš likās ok un nākamo sakarīgo čali es varētu satikt nekad. Kā man vajag vairāk terapijas!
  
  Lasot sapratu, cik vienmēr, arī tagad, dzīvoju labu dzīvi, bet visu laiku esmu par mata tiesu nost no tā sajušanas un novērtēšanas, it kā lielākā daļa ķermeņa būtu te un piedzīvotu to lielisko klusumu un brīvību, vienītī frīlancojot pati savā dzīvoklī, pērkot sev puķes un lasot, un ko tikai nedarot, bet tad kāda būtiska, nepārvērtējama un izšķiroša manis daļa bez cerībām gulētu uz nāves gultas, un nevarētu visu to dzīvošanas brīnumu sajust. Un tas ir tik biedējoši, jo ir pagājuši desmit gadi, vairāk kā uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi terapeiti, bet viņa vēl aizvien neceļas un nejūt. Kāda no tām desmitgadēm tik tiešam būs pēdējā, un man bail, ka tā arī nepaspēšu sajust dzīvi visa.
  
  Es nezinu, kas ir labās - laiks līdz L nāvei, kad vēl nejutu mirstību kā kaut kādu ļaunu diktatoru, kas vienmēr mani atstās zaudētājos un jebkurā brīdī var atņemt jebko, arī manu dzīvību, bez brīdinājuma, vai tagad, kad es tā jūtos visu laiku, bet vismaz es apzinos, ka mans laiks ir ierobežots. Vismaz apzinos situāciju. Te nav mazo risinājumu. Man vajag vēl dažu gadu nopietnu terapiju, salabot hormonus un ļoti, ļoti daudz veiksmes.
• 2 commentsLeave a comment

• Ļoti slikta ideja
• 10/19/18 02:06 am
• Es izdomāju, ka varētu vienkārši nerunāt sūdu vairāk. Nesūdzēties. Nu, un, ka jūtos jocīgi. Es varu vienkārši pierakstīt plānotājā lietas, tās izdarīt, un kaut vai gulēt zemē visu atlikušo laiku. Vai skriet. Nu, vienalga. Nekam nav jānotiek, nekas nav jājūt, ir tas, kas ir. Kā norvēģu filmās aizvietot to vārīšanos ar klusuma pauzēm.
  
  Nedariet tā! Paņēmu šo ļoti nopietni, un ļoti aplauzos, jo šodien jūtos 20x sliktāk kā brīdī, kad šo pierakstīju. Un nekāda labuma no tā nav pat citiem, jo sūdzēšanās reāli nedraud, ja ne ar vienu nevari parunāt.
• 1 commentLeave a comment