July 1st, 2018

• Visam vajadzēs apstāties
• 7/1/18 10:36 am
• Pēc divu nedēļu haotiska skrējiena, cenšoties piepildīt savu un citu cilvēku dzīves (?), man ir ļoti apnicis censties. Censties un kaut kā bakstīt sevi, lai kaut vai tikai pagaidām peldētu pa straumei, pa spalvai, un neradītu problēmas. Es saku - visam vajadzēs apstāties-, bet precīzi nezinu, kā to izpildīt. Vai tas nozīmē, ka man jāsūta visi ratā un jāsēž klusumā? Jāskatās seriāli? Darīt tikai to, ko gribas? Vai arī darīt to, kas ķermenim nāktu par labu (izstiept samocīto muguru, pasēdēt klusumā, pastaigāt?)
  
  Vai varbūt tas nozīmē kādu nedēļu no vietas raudāt un beigt slēpt, ka tieku galā. Stāstīt, cik ļoti nekas priekš manis nedarbojas. Prasīt palīdzību. Ja cilvēki man apkārt pārāk neklausās, jo esmu uzaicinājusi viņus izturēties pret mani kā pret puscaurspīdīgu aksesuāru viņu pašu klātbùtnei, tad varētu beidzot meklēt atbslstu arī atbalsta grupās. Tikai pie sevis tā liekas, ka tad būs jāatzīst arī sev, ka ir baigi, baigi sūdīgi, un tad ar to jādzīvo. Tāda dzīvošana ir smagāka, vismaz sākumā. Tāda atklāta "manī ar bazuku tieši pa vidu ir izspridzināts caurums un jā, tas baigi sāp, un jā, tas ir dramatiski, un jā, es nezinu, vai izdzīvošu" būšana īsti nepieļauj turpināt ikdienā izlikties par sabiedrībai derīgu, patīkamu cilvēku. Bet varbūt arī nemaz nevajag. Sabiedrība neder man, sevišķi tādai, kas izliekas, tad varbūt man nav jāmēģina arī iedomāties, ka zinu, kādai man vajag būt priekš apkārtējiem.
  
  Galvenā doma - viss ir pa vecam ārpusē, bet ļoti, ļoti skumji no iekšpuses. Vēl viena - man ar katru reizi kļūst aizvien skaidrāk, ka šo emocionālo bedri izrok un tad paplašina hormoni. Šomēnes būs tas skaistais laiks, kad cerams sakritīs manas finansiālās iespējas ar apziņu, ka man ofic vajag palīdzību ar šo neprātu. Uz ripām nekāpšu, bet visu citu atbalstu savam ķermenim esmu gatava dot. Tā lūk. Tikai tagad nesaprotu, ko īsti varētu apstādināt.
• 0 commentsLeave a comment