May 22nd, 2018

• Kā beidzās piektdiena
• 5/22/18 11:22 am
• ...jeb pirms un pēc terapijas efektiem.
  
  Piektdien atkal sāku slīdēt uz stāvokli, kur man prātā skan ļaunas balsis, ir vientuļi, esmu ļoti apmulsusi un principā varētu vairākas dienas pavadīt tādā starpstāvoklī starp komas pacientu un robotcilvēku. Parasti tas beidzas ar seriāliem, ēdiena kalniem, raudāšanu, kaut ko destruktīvu un tādu absolūtu pazaudēta laika sajūtu. Natālija teica, ka, iespējams, es disociējos, kad esmu viena, jo mans iekšējais mikroklimats ir pārāk traumatisks (respektīvi, ir grūti koncentrēties "šeit un tagad", kad galvā kāds tevi nemitīgi sauc par bezvērtīgu kuci).
  
  Ziemassvētku laikā es netiku ar to galā. Nesapratu, ka tās balsis nav objektīvas un nav jāklausa. Liecos kā kaut kāds fakin sēru vītols tik zemu, cik tas smagums pavēlēja. Zaudēju visu Ziemassvētku laiku, Jauno gadu un kādu nedēļu pēc tam patiešām šausminošā un nevienlīdzīgā cīņā.
  
  Piektdien bija citādi. Es pamanīju, ka slikti jutos, nosēdos ar to sajūtu, un ieklausījos. Uzdevu jautājumus: kā tieši es jūtos, kādas ir emocijas, ko domāju, kāpēc. Tad pateicu sev, ka ir okei tā justies. Ka es neesmu bezvērtīga, ja netikšu galā. Tās ēnas ir labi barotas un audzinātas gandrīz divdesmit gadus, un, protams, ka ne vienmēr varu tās uzveikt. Pieņēmu, ka ir sūdīgi. Tad padomāju, kā sev varētu palīdzēt. Kā sevi varētu ATBALSTĪT, lai prāts beidz pats sevi dauzīt. Izdomāju izkustēties, lai sajustu, ka esmu atpakaļ savā ķermenī, pat tad, ja negribas, ja slinkums, ja nav jēgas. Vienkārši tā mīloši piespiedu sevi parūpēties par ķermeni. Pajogoju, izpildīju nereāli foršus elpošanas vingrinājumus, parunājos mazliet ar D, paraudāju, un viss atkal bija labi. Atlaida.
  
  PROTAMS, ka atlaida. Jo piektdien atšķirībā no Ziemassvētkiem, es biju pati sev mamma. Ne tā, kas mētāja uz mūsu pusi lietas, kad sadusmojās, ne tā, kas iemācīja man visneticamākos lamuvārdus, bet tā, kas var nosēsties blakus, paklausīties, pieņemt un palīdzēt. Atšķirība starp pirms un pēc terapijas ir tā, ka man tagad ir resursi, kā sevi atbalstīt, lai justos labi. Starp tām balsīm, kas iebiedē, noniecina un uzstāda pārāk augstas prasības, tagad dzīvo arī mierīga, saprotoša un atbalstoša persona. Pieaugušais, kurā esmu gatava klausīties. Un, kad es par to domāju, mani pārņem nebeidzama pateicība.
• 4 commentsLeave a comment