- 5/18/18 07:04 pm
Pēdējā laikā tik bieži esmu terapijas karsējmeitene. Varētu likties, ka esmu pilnībā pagriezusies uz saules pusi, un ēnas pacietīgi guļ aiz muguras. Taču gaismas avoti ir neparedzami, tumsas atvari arī, un tā vēl aizvien ir sāpīga un brīžiem līdz pašiem dziļumiem nomācoša cīņa.
Piemēram, kasu galvu, kad stresoju, un man sāp āda, kad tai pieskaros, jo viss laukums noklāts dzīstošām krevelēm. Saku cilvēkiem, ka esmu laimīga, un tā daļēji ir taisnība, bet tai pašā laikā nekur nepazūd arī trauksme, bailes no nāves un vientulības.
Piemēram, sastingstu, kad palieku vienatnē, it kā jēga kaut ko darīt, bauda un prieks būtu piesaistīta citiem cilvēkiem, un vienatnē tikai jāgaida un jāskatās savā brūkošajā universā.
Šoreiz varbūt pamēģināšu piespiest sevi darīt lietas, kaut arī neko negribas. Pajogot, pastaigāt, lai tās skumjas un vientulība vismaz mājo veselā ķermenī. Varbūt kaut kur procesā pamodīsies pieņemšana un klātesamība.
-
0 commentsLeave a comment