May 4th, 2018

• 5/4/18 01:40 am
• Neieguldos emocionāli cilvēkos, kuriem ir problēmas ar alkoholu. Pie sevis vispirms ļoti dramatiski pamatoju, ka tas tāpēc, ka alkohols man atņēma tēti, man ļoti viņa pietrūka, ļoti, ļoti vajadzēja tēti! Tad sapratu, ka ne jau pats alkohols vainīgs, bet gan cilvēki. Cilvēki, kuri izvēlas slīkt un slēpties paši no sevis, no saviem mīļajiem, barot savus monstrus tik bagātīgi, ka agri vai vēlu tie sāk skrubināt ausis ne tikai īpašniekiem, bet visiem, kas pienākuši par tuvu. Es metu līkumus tādiem purviem. Dzirdu saucēja balsi, bet glābējs manī atsaucas vairs pavisam vāji. Tagad tā vietā ir mazā meitene, kurai pietrūka uzmanības, mīlestības, stipra, bet mīloša pleca, meitene, kura ilgi bijusi dusmīga un paslēpusies, nepiemērota skatīšanai, bēdīga, sērojoša un beidzot atzīta par gana labu un atbilstošu situācijai. Palieku dusmīga, ja cenšas mani ievilkt, un domāju par to, ka drīzumā varētu sanākt novilkt kādas "pārāk principiālas" robežas. Nekad jau "nav tik traki", kamēr kāds neatzīst, ka ir gan. 
• 1 commentLeave a comment