May 3rd, 2018

• Elektrība
• 5/3/18 12:58 pm
• Beidzot atradu savu deju grupu. Gandrīz jau neaizgāju, jo viss nebija pareizi pirms nodarbības, un uznāca mazā panika, bet gads terapijas tomēr spēj dot kaut kādu miera sienas vilni pret "es tūliņ sajukšu prātā". Nebija tik traki. Kājās būtu varējušas būt kurpes, kas nekrīt nost no kājām un neberž tulznas, nākamreiz jāpaņem līdzi košļenes, bet kopumā iet dejot var T-kreklā un ļipā visu aizmirsis un nepārliecināts par sevi, un tāpat labi pavadīt laiku un uzņemt neticamu enerģijas lādiņu. Dejošana ir viena no ļoti, ļoti retajām nodarbēm, kas mani vairāk piepilda kā iztukšo. Un tas ir vareni!
  
  Pieskaroties savam pirmajam partnerim, iesita ar elektrību. Visu nodarbību tā elektrība palika kaut kur iekšā, un es spēju to vadīt, tā vairs nevada mani, vismaz ne pilnībā. Ir kaut kā mazliet neticami, ka var kāpt cilvēkiem uz kājām, neprātīgi svīst, disociēties un vienlaicīgi būt kopā ar to sajūtu, ka man ir kodols, es tieku galā, viss ir kārtībā.
  
  Bija interesanti iet mājās pēc tam. Tā kā biju raudājusi + panikojusi pirms tam un tad dejošanā piedzīvojusi tādu ļoti spēcīgu un mīļu klātbūtni sev un citiem, bija gandrīz kā pēc terapijas. Galva sareibusi, vēl tādas pēcbēdu paliekas sejas muskuļu atmiņā, sajūta, ka būtu mazliet cauri gaļas mašīnai iziets, bet ne tik traki, ka vajag čai latti.
• 2 commentsLeave a comment