June 5th, 2017

• Meta
• 6/5/17 10:37 pm
• Terapijā runājam par runāšanu par terapijas procesu. Man sāk palikt bail, ka pametīšu savu terapeiti, jo nezinu, vai man pret viņu ir patiesās terapeitiskās jūtas. Ja nu mana pirmā terapeite bija arī vienīgā īstā, un ar nevienu citu man nekad vairs tāda connection nebūs? Ja nu man jāmeklē jauna terapeite/terapeits un jāsāk viss no jauna? Šī iemesla dēļ es izvairos runāt par attiecībām ar cilvēkiem, ar kuriem man tādas ir. Viss šķietami uzreiz saiet dibenā, es palieku galīgi viena, izsmelta un vēl vairāk nogurusi. Gan jau, kad nākamnedēļ šo pateikšu N, viņa teiks, ka THIS IS THE SHIT, tieši šis man vēl mazliet palīdzēs saprast sevi un savus procesus. Pagaidām ir tā, it kā no malas vērotu negaisu, kas varbūt aizies garām.
  
  Jau 5 (?) dienas neesmu bijusi facebookā, un pilnīgi viss, šķiet, kļūst skaidrāks. Kontemplācija par vientulību, kuru var uz brīdi pazaudēt troksnī, bet ne pilnīgi un pavisam. Par it kā atmošanos fiziskajā pasaulē. Šovakar ejot mājās saule spīdēja tieši no sāna kā prožektors un es jutos tik īpaša, ka varu to patiešām pamanīt. Bet tagad, kad esmu mājās un viss ir kluss, man gribētos kādu samīļot vai pateikt kādu labu vārdu, bet visi jau guļ, un varbūt mani tāpat būtu grūti piesātināt.
  
  Lai kā arī būtu, spilvens jau kādu laiku katru dienu dzird "paldies par šo dienu". Pat pēc garām un smagām dienām. Tas notiek. Es kļūstu stabila. Tik lēnām, ka nevar skaidri izsekot, kad un kā tas sākās. Tas ir iespējams. Visu laiku nav jācieš. Vai nu mans L-teanīns iedarbojās, vai šis ir maksimāli priecīgi!
• 0 commentsLeave a comment