May 25th, 2017

• Cikliskuma speciālista atklāsmes
• 5/25/17 02:04 am
• Agrāk, kad man palika slikti (es vēl aizvien nezinu, kā to nosaukt, tāpēc man tam ir dažādi apzīmējumi atkarībā no auditorijas. Ja es gribu izklausīties tā, it kā tas būtu tikai joks, es saku "aizkrīt šīberis", "aizbirst jumts". Īstenībā, varbūt es pagaidām nezinu, kā to pateikt citādi.), man likās, ka šoreiz viss patiešām ir cauri. Es pieņēmu impulsīvus un patiesi stulbus quick fix lēmumus, kuri vēlāk nākamajā ciklā padarīja visu vēl grūtāku. Es meklēju patvērumu citos cilvēkos, cerot, ka viņi atvieglos manas ciešanas. Es plānoju pašnāvības scenārijus, zinot, ka nekad nevarētu viņus izpildīt un dzīvojot tādā jocīgā rollercoasterī starp patvēruma sajūtu, ko rada kaut īslaicīga ideja, pagaidu uzturēšanās domu teritorijā, kurā vairs nav ciešanu, un ciešanām, ko sagādāja doma par manu tuvinieku sāpēm, dzīvēm pēc tam un visu to, ko es nekad nevarētu piedzīvot, ja patiešām savus plānus piepildītu.
  
  Tagad vēl aizvien ir slikti, kad tas notiek. Man trīc rokas, miglojas redze, es vairs pat necenšos gulēt tumsā, un varu nedēļām pavadīt stāvoklī, kas šķiet kā pagarināta panikas lēkme ar ļoti spēcīgu sevis ienīšanas un bezcerības papildinājumu. Kad esmu visgrūtākajā punktā, tas šķiet neizturami. Diezgan neauglīgi mēģinu atrast veidus, kā pārstāt domāt, apklusināt to ārprāta katlu, kas vārās man uz galvas, nomierināties. Mazliet darbojas pastaigas, mazliet - terapija, autobusi, iespaidu maiņas un vienkārša būšana ar cilvēkiem, bet patiesība ir tāda, ka nekas mani nevar pilnībā vai kaut kādā nozīmīgā veidā izglābt no tās elles, kas cikliski atkārtojas pagaidām vēl neapzinātos laika periodos. Es tagad zinu, ka vienkārši esmu tāda teritorija, kuru ik pa laikam nesaudzīgi izposta viesuļvētra. Es varu censties samazināt kaitējumu, bet sāku arī saprast, ka nav vērts mēģināt cīnīties ar tik lielu spēku. It kā cilvēka intelekts vai gribasspēks vien varētu novirzīt vētru no kursa, vulkānu no izviršanas vai zemestrīci no notikšanas.
  
  Tas brīdis, kad jūti, ka vēl pēdējās aukas iet tev pāri, bet lielais trakums ir norimis, ir tik ekskluzīvi lieliska sajūta. Es šodien pastaigājos un sāku atkal justies tā, it kā patiešām varētu redzēt un uztvert apkārt notiekošo. Vēl aizvien ir daudz trokšņa, bet mazliet norimusi stikla sienas klātbūtne. Es lasu, un varu koncentrēties gana, lai saprastu un izbaudītu rakstīto. Ir tik nereāli labi būt nogurušai. Vienkārši tīri nogurušai un atslābušai. Es zinu, ka šonakt varbūt gulēšu labi un nepamodīšos ne no murgiem, ne tik ļoti savilktiem pleciem, ka pēc tam visu dienu sāp mugura. Lēmumu "uz dzīvību un nāvi" daba sāk šķist mazāk ticama. Miers ir tuvu. Es esmu šeit. Un tā vienlaicīgi ir pateicības un mīlestības pilna sajūta un tāda dziļa apziņa, ka kopumā esi apčakarēts.
• 0 commentsLeave a comment