May 23rd, 2017

• Tas varētu sanākt
• 5/23/17 08:42 pm
• Šodien iedomājos, ka būtu nereāli stilīgi, ja tāpat, kā var nopirkt ārējo cieto disku datoram, varētu nopirkt kaut ko līdzīgu arī cilvēka smadzenēm. Vai vismaz ārējo pašapziņu. Šobrīd reizēm sanāk, ka es tā izmantoju citus cilvēkus. Nav tā, ka es pavadu laiku ar citiem, tikai lai sajustos par sevi labāk, bet, kad sajūtu, ka tas tā notiek, pēc tam visu laiku ir impulss uz citiem atbalstīties. Es mēģinu uz to impulsu pārāk neatsaukties, bet reizēm to pamanu, kad ir jau par vēlu.
  
  Man piedāvā 30h darbu ar labām, svarīgām tēmām, par ko rakstīt, bet man nereāli bail, ka bez kāda cilvēka, ko visu laiku nēsāt sev līdzi, lai atcerētos, ka es to (varbūt) varu, es atkal visu norakšu.
  
  Vēl man bail, ka tas ir kārtējais piedāvājums, kurā tev pasaka nenormāli plaši politisku virzienu vai tēmu, kurā pašai jāmeklē temati. Man liekas, ka ir cilvēki, kam tas nesagādātu nekādas problēmas (piemēram, redaktori, kas tajā jomā nostrādājuši vismaz 5 gadus, ģēniji, brīnumbērni un vienradži), bet man vajag kādu, kas palīdz fokusēt uzmanību uz vienu konkrētu tematu. TAD es kļūstu par māsteru, izpētes ģēniju, radošu, brīnišķīgi gudru un precīzu informācijas apstrādes mežoni. Tad man rodas iespēja produktīvi lietot savas smadzenes, nostrādāties kā zirgam, nostresoties, bet rezultātā radīt ļoti kvalitatīvus materiālus, pievienoto vērtību un apmierināt ekspektācijas.
  
  Tā sajūta, sašaurinšānas procesam iztrūkstot, ir briesmīga. Tas ir kā panikas lēkmes vidū, kad visas skaņas un domas liekas pagrieztas uz maksimālo skaļumu, tev liekas, ka nomirsi, vispār nevar koncentrēties un par ķermeņa galveno funkciju kļūst ļurināšanās kā galertam. Ir tik daudz tēmu un virzienu, un informācijas, bet nav pārliecības par to, kurā virzienā iet, un par to, ka esmu spējīga izvēlēties un pārliecinoši attīstīt kaut ko vienu. Man liekas, ka man šis ieraksts kaut kādā veidā jānokomunicē turienes cilvēkam. Ja viņš spēs saprast un atrast resursus normālam redakcionālajam procesam, šis varētu izvērsties par win-win mums visiem.
• 0 commentsLeave a comment