May 14th, 2017

• 14.05.2017.
• 5/14/17 12:11 pm
• Pagājušā nedēļa ir pagājusi, piespiežot sevi neiekapsulēties čaulā. Pirmais instinkts katru reizi ir - es gribu palikt gulēt, ieritinājusies dīvāna stūrī, uzlikt austiņas un neko nedzirdēt, paspēt aizbēgt un noslēpties, kad ieraugu pazīstamus cilvēkus, ar kuriem vajadzēs runāt, bet esmu gājusi pastaigās katru dienu, runājusi ar neticami vairāk cilvēkiem nekā ieplānots, pat neieņemot to mākslīgo un stīvo "ar mani viss ir tik ļoti okei" pozu. Un zini ko? Es priecājos, ka tā izdarīju! Esmu redzējusi daudz skaistuma ārā. Autobusa pieturā satiku kādu radinieci zinātnieci, ar kuru vienmēr ir bijis interesanti sarunāties, bet no kuras neko pārāk pozitīvu negaidīju, jo viņa daudz laika pavada ar maniem krustvecākiem, kuri domā, ka man nav nākotnes. Kad izstāstīju viņai savu darba dzīves stāstu, viņa teica, "tu tiksi galā, tu esi enerģiska meitene," un smaidīja tā, ka man likās - varbūt viņa tiešām nedomā, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Kādu citu reizi satiku bijušo pasniedzēju, kurš kārtējo reizi uzslavēja manas prāta spējas un potenciālu (precīzi nevaru atcerēties, jo tā bija personiska saruna. personiskas sarunas liek man daudz svīst, zaudēt fokusu un atrasties apmiglotā prāta stāvoklī. kāds vēl domā, ka esmu gudra, varbūt vienīgi tāpēc, ka kādreiz esmu ar viņiem komunicējusi arī tekstuāli?). Vēl piedāvāja man darbu - kaut kad vēlāk vasarā. Es nepaļaujos, jo man darbus ir piedāvājuši tik daudz cilvēku - un pēc tam nozuduši tāpat kā tā tante, kam nesen uz ielas iedevu piecīti, jo tiešām likās, ka viņai tiešām vajag (pat ja es līdz galam, neticēju, ka tiešām atdos).
  
  Es negribu braukt uz Norvēģiju. Gribu palikt Rīgā, savu kurpju kastes dzīvokli, darbu un terapiju katru pirmdienu (vai piektdienu). Tomēr šobrīd vajadzētu brīnumu, lai es šobrīd varētu palikt. Un man ar brīnumiem parasti baigi neveicas.
• 0 commentsLeave a comment