urn:lj:klab.lv:atom1:slepenaslepenaslepenaslepenamisssophiaeleganza@gmail.comslepena2026-04-27T22:53:23Z2026-04-27T22:53:23Zdārgā dienasgrāmata,urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:171952026-04-28T01:11:002026-04-28T01:11:002026-04-27T22:53:23Z2026-04-27T22:53:23Zvēl viena sūdīga diena, šodienu par tādu var saukt bez jebkādām šaubām un attaisnojumiem. cikliski eju cauri brīnumu laikiem. brīnumu laiki ir periodi, kad ar mani katru dienu notiek brīnumi. viens no maniem mīļākajiem, nesenajiem brīnumu periodiem sevī ietvēra, ka man absolūti neviens nopietni nepatika un neinteresēja. vienkārši iemīlējos vairākos svešiniekos katru dienu, dāvāju katram ap pusstundai savas uzmanības un turpināju dienu līdz nākamajam. uz to laiku visās dzīves jomās bija novērojami panākumi, ikdiena bija motivēta un piepildīta. nejutos nepārliecināta sevī un nogurusi, drīzāk nogurusi, bet visu varoša un debešķīga. tiklīdz atkal sāku kādam pieķerties, tas ietekmē manu pašsajūtu vairāk nekā vēlos. atkal vergoju jūtām. bet, tās nav dienas galvenās raizes.<br />jau pirmā pamošanās bija briesmīga. pirms miega cerēju uz sapni, pamodos no ļaunākā murga dzīves laikā, un esmu pieredzējusi murgotāja. viennozīmīgi uzstādīja toni visai dienai. pa ilgiem laikiem iedzēru stiprākās nervu zāles, bet nekas neuzlabojās. visu dienu jutos viegli ievainojama, viegli sadusmojama, viegli apbēdināma. cilvēki jutās kā sazvērestība. pati arī jutos kā sazvērestība un tas nav nekas, kas es vēlos būt. zinu, ka viss ir manā ietekmē, bet ir dienas, kad šķiet, ka neesmu. kaut kādā veidā jebkura darbība un jebkurš lēmums šķiet kā nepareizā izvēle, pareizie vārdi noripo no lūpām nepareizi. nav skaidrs, kas ir pareizā vieta vai pareizais laiks. pēc brīnumu periodiem vienmēr nākas atcerēties, ka esmu trausla, arī pret manu gribu. nepaveicu ne tuvu cik biju iecerējusi, jūtos ļoti vīlusies sevī. tagad pamanu visas dienas, kad kaut ko atliku un turpinu atlikt. pārrodos mājās, slēdzu visus sildītājus, vāru visu, kas izvārāms. pārģērbjos vissiltākajās māju drēbēs, halātā un trīcēdama lienu zem visām segām, atkārtoti mēru temperatūru, kas beigās izrādās normāla, lai gan tiešām jūtos drudžaini. viss jūtas nepareizi un nekas neliekas skaidrs. pēdējās dienas arī izteikti nav apetītes.<br />labās ziņas ir, ka šovakar ēdu pirmo pilno un pilnvērtīgo maltīti vairāku dienu laikā. un atradu savu mīļāko šalli pakarinātu uz durvīm, ko, domāju, vakar nolaupīja vējš. mazā māsa pirmo reizi manā video zvana klātbūtnē lika brūno lāci, kas laikam nozīmē, ka tiešām esmu īsta lielā māsa. vēl, youtubē rekomendēja gadiem pavisam aizmirstu dziesmu, ko agrāk ļoti mīlēju. vēl kas labs, daudz vairāk cenšos dziedāt un vairākas dienas kaut ko rakstu. cerams, ka nākamā diena nesīs vairāk labu lietu, ko apkopot un murgi nemocīs.<br />vai kāds no jums dzīvo paildzināti garlaicīgu jeb drīzāk vienmuļu, bet piepildītu dzīvi? uzsvars uz paildzināti. prātoju, vai tas vispār ir iespējams.<br />šonakt nevienam nenovēlēju saldus sapnīšus un bučiņas, ceru, ka jūs gan!dārgā dienasgrāmata,urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:169892026-04-27T02:21:002026-04-27T02:21:002026-04-26T23:46:00Z2026-04-26T23:46:00Zgleznot gaismu ir visgrūtāk un, acīmredzot, rakstīt par labām lietām un baltām cerībām arī nav vēlams. mani vakardienas centieni labākai šodienai ir atspēlējušies sūdīgi un, laikam, ne man vienai. arī gleznot gaišas gleznas ne prasās, ne sanāk. vienmēr uzgleznojas dubļainas un tumšas. krāsas, ko izmantoju, lai to tumsu balansētu, arī parasti ir uz tumšo pusi, dūmakainu noskaņu vai indīgi spilgtas. šodien sēdēju saulē, riju bēdīgas dusmas, klausoties mūziku pārāk skaļi. kad pārāk ilgi pavērs aizvērtās acis uz tīru sauli, vari paskatīties, cik spilgti sarkanrozā spīd tavi plaksti. kad acis atver, pasaule spilgtajā dienas gaismā kļūst par blāvu tumsu, bet zaļie tulpju kāti top īpaši izteikti zaļi. jau kādu laiciņu līdz ar pamošanos sāk raustīties labā acs. kad kļūstu pārlieku bēdīga, šķiet, ka asaru dziedzeris pulsē. domāju, ka varbūt tur ir korķis, jo nesanāk izraudāt visu, ko gribētos. pat ja nav līdz galam skaidrs, ko tad gribu izraudāt. kopumā iet neslikti, nav nekā pārlieku dramatiska, par ko sūdzēties. māc briesmīga sajūta, ka esmu bijusi samērā laimīga neparasti ilgi, un ka atkal kaut kas tuvojas. zeltītajā pēcpusdienā sēdēju sabiedriskajā transportā, man blakus bija brīva sēdvieta. tik daudzi stāvēja kājās, bet nesēdās blakus. sēdēju un domāju, ka ganjau redz, ka tobrīd jutos briesmīgi un baidījās tikt aplipināti. un nē, es nesmirdēju, no rīta veicu dažādus pretsmirdēšanas rituālus. īpaši pacentos, lai smaržotu kā vēls, ziedošs pavasarisdārgā dienasgrāmata,urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:166722026-04-26T00:54:002026-04-26T00:54:002026-04-26T00:42:03Z2026-04-26T00:42:03Zpirmais teksts kopš 21. janvāra. mainījies ir viss. vakarnakt apritēja gads bez stimulantiem. šonakt ir apritējušas desmit nedēļas bez alkohola. maz rakstu, vairāk priecājos. grūti atsākt rakstīt, jo rakstīšanu biežāk izmantoju sliktu un grūtu notikumu procesēšanai. ir bail rakstīt par labām lietām, jo, ja nu to darot, varu padarīt tās sliktas? mazliet noriskēšu testam.<br />viņš šodien staigādams pa ielām dziedāja. kādu laiku tieku aijāta miegā ar viņa balss ierakstiem, ko atkārtoti pārklausos miera nolūkos, grūtniecības spilvena skāvienā. šonakt viņš pateica, ka viņam esmu ziedošs, vēls pavasaris. atbildēju, ka mani ziedi smaržo viņam. viņam negaršo sēnes, tāpēc nevaru dot viņam pašas audzēto sēni. bet esmu uztaisījusi viņam dubļu lavas kūku ar ziedu. ceru, ka viņam būs brīnišķīgi brīnumaina rītdiena un salda, salda nakts.<br />pirmo reizi divos gados satiku pamatskolas labāko draudzeni. nevienā no diviem veikaliem nebija mūsu limonādes. pirmo reizi ilgā laikā mana dzīvokļa sienas dzirdēja ne manu vien balsi. viņas acis joprojām ir mīļas un klejo. viņa apsolīja man ar abiem mazajiem pirkstiem, ka tiklīdz kāds cels roku, viņa būs prom. man viņas pietrūka, tāpat kā pietrūkst kopā piedzīvoto rītausmu un negaisu. uzvedāmies adekvāti un jauki pavadījām laiku, pat dzerot citu limonādi.<br />šodien solītā vētra, diemžēl, līdz galam neatnāca. auksti gan ir, bet dzīvokli pilda siltas gaismas. neskopošos un aizkarus atstāšu vaļā. <br />sapņoju par skūpstiem, kuri justos pareizi. ceru, ka maijs būs maigs.<br />novēlu, lai jums visiem katru nakti kāds novēl saldus sapnīšus un bučiņasdārgā dienasgrāmata,urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:135662025-06-22T18:34:002025-06-22T18:34:002026-01-01T23:27:00Z2026-01-01T23:27:00Zesmu nikna, jo atkal pārcentos bezjēgā un tagad jāstrādā dubultā, kamēr varēju absolūti neko nesarežģīt un vairāk padomāt pati par sevi un būt brīvībā. tagad atkal sēžu uz introvertu soliņa, dodoties šeit gribēju sēdēt uz sava mīļākā koka Liepājā. nevaru jums izskaidrot, kā gribu pie sava kaķa un netieku. izskatās, ka pat svētkus nesanāks pasvinēt. vismaz esmu atsākusi runāt ar lietuvieti, savādāk asinis pavisam slinkoja kustēties. man šķiet, ka vīrieši kaut kā sajūt, kad esi atbrīvojusi savus orgānus jauniem kandidātiem, pēkšņi vairāki ir aktīvāki uzmanības pievēršanā. tāpat arī vīrieši sajūt jau iepriekš pārmanipulētas sievietes, vai seksuāli izmantotas. reizēm labākajai draudzenei pīkstu par vientulību, bet tad, kad pie manis kāds paliek pa nakti un es nevaru izplesties pati savā gultā un pamodināt, lai pabīdās, arī nevaru, tad esmu ļoti laimīga. vai, vēl trakāk, skaļu kluci nevarētu nolikt? ārprāts. vai ka es uzzīmētu sava drauga lauku māju, un viņš pateiktu, ka izskatās kroplīgi? Nēdārgā dienasgrāmata,urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:131762025-06-19T11:25:002025-06-19T11:25:002026-01-01T23:28:13Z2026-01-01T23:28:13Zlabrīt no rīta burvīgā rītiņā! šis oficiāli ir rīts, kad pastāv sataustāma iespējamība, ka iespējams, beidzot, mani varēs piemeklēt kaut vai viduvēji ilglaicīga laime! ja vien es jums varētu pietiekami skaidri izskaidrot, kā man ir pieriebušies laimes uzplaiksnījumi. priecājos par katru laimi, bet tā jau varētu padegt un pasildīt arī, ne tikai uzplaiksnīt. un tagad ir nokārtoti vislielākie stresa faktori, atlikuši tikai nieki, ko varēs darīt ar lēnu, iztukšotu galvu un saldu beigu pēcgaršu. bet nu nākamgad, goda vārds, ja nebūs tādu ciešanu kā šajā gadā un es tik un tā būšu tik maz izdarījusi līdz noteiktajiem termiņiem, iedauziet manī iekšā sajēgu.<br />vienreiz pajautāju kādam introvertam puisim cigareti, viņš man iedeva, lai gan viņam pašam bija tikai pāris. tad nu es gāju prom no viņa pateikdamās, solot, ka pielūgšu viņam brīnumu. zinu, ka viņš ir introverts, jo pirms tam biju piesēdusies viņam blakus uz visnostākā soliņa, jo viss pārējais bija pilns un uzdevu jautājumu ''vai šis ir introvertu soliņš?''. viņš apliecināja. tā nu mēs turpinājām garām iet, un es viņam regulāri apvaicājos, vai tas brīnums ir atradies. viņš neskaitāmas reizes noliedza. nesen satiku viņu atkal un uzdevu to pašu jautājumu, šoreiz viņš man atbildēja, ka notikuši tik daudzi, ka nezina, par kuru vairs ir runa. šodien notika brīnums ar mani!<br />tiklīdz tas notika, sazvanījos ar manu mīļo draudzeni un izkliedzu ārā priekus, viņa priecājās kopā ar mani. tad uzplaiksnīja īss negaiss, kas bija tieši vietā. pagatavoju kafiju, vācu dažādus našķus, aiziešu žigli viņu palutināt, došos mājās, uztaisīšu uzvarētājas nūdeles, un, cerams, miegs diži nenāks, lai gan nav gulēta nakts taisot darbus. tad es taisīšu jaunus darbus, atšķirība būs tajā, ka tas nebūs aiz pienākuma. miers, es tuvojosdārgā dienasgrāmata,urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:130512025-06-19T01:55:002025-06-19T01:55:002026-01-01T23:29:00Z2026-01-01T23:29:00Zesmu paspējusi saslimt. iesniedzu visu, kas iesniedzams, un nākamajā dienā padevos jau laiku kņudinošajām slimības pazīmēm. vakar pamodos slimības pilnībā un visus ikrīta pienākumus pildīju klusumā. visas smaržas sāka smaržot kā pēdējā kursā Liepājā, gaisma caur logiem spīdēja tāpat, un veļa izkarinājās arī tā. uzzināju, ka dabūju ļoti labu atzīmi par referātu, ko uzrakstīju pēdējā naktī, baidījos nodot ar semestra kavēšanos. tad ar augstu degunu to pārlasīju un reizi pa retiem laikiem sajutos diezgan gudra, vai kā minimums attapīga. klausos dziesmas no oldies playing from another room tipāža, aizeju uz nočņiku, tur skan tāda pati. tad nopirku saldumu, kas vārdā kā mans tīģerēns mājās. iekšas kņudināja paranoja par atpakaļceļa automāta padzeršanu, bet man ir spilgta jaka un spilgti apavi, ar ko cenšos stbaidīt potenciālos uzbrucējus. nebūtu gājusi ārā, bet akvareļu krāsas piespieda. beigās uzspiedu uz karameļu kapučīno nevis kakao, kas liecina, ka sekos darbīga nakts, lai gan labprāt atplīstu tepat, pretī smilšu kastēm. šoreiz šeit gan nav izraktas bedres man. bet deg lampiņas un jūtas ziemassvētīgidārgā dienasgrāmata,urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:126882025-06-16T05:59:002025-06-16T05:59:002026-01-01T23:31:41Z2026-01-01T23:31:41Zvienkārši ārprāts. pēc pāris stundām jānokārto, ko jānokārto, bet pašlaik ir diezgan skaidrs, ka, nu, nenokārtošu! atkal negulēju, bet tas neko neglāba. tagad visas malas no neērtām, ilgstošām sēdēšanām sāp un esmu padevusies. mierinu sevi, ka, pat paliekot uz otru, tad pēc pāris mēnešiem nebūs jādala telpas ar to, ar kuru nevēlos dalīt telpas. patiesībā tāda notikšana būtu sāpīga vilšanās, pat nezinu ko iesākšu tādā gadījumā. tāpēc, lūdzu, tie kuri tic, iededziet svecīti manā vārdā vai veiciet kādu rituālu, lai tomēr nokārtojas! tas tiešām būtu brīnums, ja par mani apžēlotos. tā arī vēl neesmu pamēģinājusi iemācīties te ielikt bildi. vispār man šeit biežāk komentē, kas ir ļoti iepriecinoši, anonīmā un rakstošā gaisotnē virspusēji pakomunicēt. bet priecājos, ka Zane šeit mēdz neanonīmi ielikt savas bildes. reizēm iedomājos, ka, ja ieraudzītu, tad pienāktu. bet, pat ja būtu pāris metru rādiusā un man kā vienmēr nebūtu brilles, visticamāk skatīdamās debesīs tā arī paietu garām. kad iemācīšos ielikt bildi, tad ielikšu te to bedri smilšu kastē, varbūt arī neauglības gleznu. atceraties to spēli juicy draugos, kur pastkartītes sūtīja? man tās pietrūkst. tolaik tur arī bija kaut kāda spēle ar planētu, varbūt kāds atcerās kā to sauca? neko sīkāk par to neatceros, bet tā arī man patika, gadiem ik pa laikam iedomājos un tā arī nekad neuzzinu kā to sauca. tolaik spēlējot tās spēles ganjau klausījos vilciena - čau, dvēseles māsa. pēc pāris stundām visticamāk būšu izgāzusies un saldi, saldi gulēšu. ko darīšu pēc tam? pārmaiņas pēc uz Bulduriem? rakstīšu Eiropas projektu? strādāšu zupas virtuvē? ak Dievsdārgā dienasgrāmata,urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:123752025-06-15T04:18:002025-06-15T04:18:002026-01-02T00:33:31Z2026-01-02T00:33:31Zšonakt nedrīkst gulēt, ir tik ārprātīgi daudz darba, ka nav ne mazākās sajēgas kā visu būs iespējams savilkt. darīšanas procesā sākās panika no nesanākšanas, tāpēc iegāju dušā un atkal esmu parkā, turpat zem nojumītes, atkal ar automāta riekstu kapučīno. pagājušo reizi ierakstīju, ka vēlētos ierakties smilšu kastē un netikt atrasta. šodien smilšu kastē ir izrakts caurums ar maziņiem pēdu nospiedumiņiem tajā. vakar negaidīti tiku izdurt nabā pīrsingu, ābele degunā. vēlāk atkal sabruku, izraudāju pusi tualetes papīra ruļļa un sāku aktīvi lūkoties psihoterapeitos. šodien nopirku tualetes papīru un antidepresantus. kad šķiet, ka viss ir ļoti slikti, cenšos atgādināt sev par laiku, kad pat miegā nebija miera no narkotikām, vai kā kompulsīvi gāju telegramā okšķerēt, vai tā laika sirdscilvēks todien pūš. vismaz tas periods ir noslēdzies un, cerams, tā arī mūžīgi paliks. lieta gan, kas ir palikusi no tā laika, ir spēja saost pūtējus pēc sviedriem. reizēm garāmgājēji noož. šobrīd esmu pateicīga par to, ka ir noslēgusies arī manas pēdējās lielās patikšanas periods. tagad varu grēcīgi sapņot par jaunu kandidātu katru dienu! viens no tiem prātā iezogas visai bieži, viņš ir kluss, pacietīgs, talantīgs un skaidrā. vienu dienu piedzēros vīnu un devos pie labas paziņas, lai nodotu viņai cilvēka mantas, ar kuru vairs nevēlos saistīties. pie reizes apvaicājos par viņu, bet viņa sākot, ka ir aizdomas, ka viņu tagad interesē vīrieši. biju todien viņam arī uzrakstījusi, atbildēja, viņa teica, ka jau tas no viņa ir daudz, bet nepiesekoja man. tā arī izlēmu nelūgties ne viņa, ne neviena cita uzmanību, lai gan šobrīd aplaizītu kājām gaisā, no galvas līdz kājām un otrādi. kaut kur attālā tuvumā vēl bļaustās vakardienas svinētāji, pievienojas tālākas sirēnas. putni čivina un Rīgas gaiss ir pārsteidzoši smaržīgs gandrīz centram. tagad kaut kur aplaudē. rozā koki lēnām zied nost.man vispār šobrīd deg darbidārgā dienasgrāmata,urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:121752025-06-06T05:32:002025-06-06T05:32:002026-01-02T00:35:37Z2026-01-02T00:35:37Zšobrīd sēžu parkā zem pajumtes. ziniet tos kokus vai krūmus, kas pašlaik zied pasakaini spilgtiem, piesātināti rozā ziediem? vai kāds zina, kā tos sauc? ļoti gribu nozagt vienu zariņu, bet neesmu pārliecināta, ka saņemšos. nākotnes mājai noteikti piestādīšu vairākus tādus apkārt, obligāti arī korķviļķu lazdas, varbūt kādu melno kļavu, varbūt sudrabegli, lai uz Ziemassvētkiem nav ne jācērt, ne jāpērk. iedomājos, ka bērni rāpsies pāri manas teritorijas zemajiem koka žogiem, lai zagtu no manis ogas. visticamāk mani dēvēs par raganu, savukārt pati sevi uzskatīšu par mazliet pasakainu. es pa logu vērošu, pagaidīšu, kamēr viņi pieēdīsies un pielasīs pilnas kabatas, tad vicinādama pagali iznākšu ārā un dresēšu, ko tie razbainieki ložņā pa manu dārzu. nejau agresīvi, viegli iebiedējoši, bet viņiem būs bail, jo būšu grumbaina, ar trakiem, gariem, čirkainiem matiem, trakiem kokiem un vēl ar pagali. pie ārdurvīm stāvēs slota. tad klusiņām cerēšu, ka viņi atgriezīsies atkal pazagt, ceru arī, ka domās, ka manas ogas ir vissaldākās. ar katru nākamo gadu tās pavairošu arvien vairāk un uzzināšu visas jaunās, kičīgās mēslošanas metodes. tagad gan līst lietus, dzeru riekstu kapučīno. pretī ir smilšu kaste, kurā labprāt pilnmiesīgi ieraktos un aizmigtu, necerot būt atrasta. patiešām nesaprotu, kāpēc šogad viss nākas tik sarežģīti. briesmīgi ir klausīties, cik labi klājas draugiem un izjust par to klusu skaudību, reizēm pat ļoti, ļoti nosodāmas dusmas. šādas sajūtas par cilvēkiem, kurus ļoti novērtēju, ir pilnībā pret manām morālēm, bet arī saprotu, kāpēc tā pašlaik ir. šobrīd vēlētos būt mājās un šādās pašās putnu čivās un lietus plakšķos čučēt blakus manam pūkainajam, rudajam tīģerēnam, kamēr blakusistabā šņāc ozols. pamostoties būt lauku lēnībā nevis pilsētas steigā, pašiverēties pa dārzu, atpakaļceļā pasapņot zem mīlestības priedes, elpot tikpat kā parfimētu gaisu, ļaut tikt apņemtai ar Sēlijas zaļumu, iespējams pagleznot, kaut ko palipināt vai iesākt kārtējo projektu, ko visticamāk nekad nepabeigšu. pagājušogad aizgāju un pielasīju pilns musaru no upes, tas musaru maiss visticamāk joprojām stāv šķūnī, jo nebija to īpašo maisu, kuros nodot atkritumus. pēc tam tiku par darbu atalgota pirmo reizi brīvā dabā atrodot muskares, ko pielasīju lai uzdāvinātu ābelei. atstāju draudzenei zīmīti, ka esmu pastaigā, viņu ieslēdzu, lai čuč, jo visticamāk agri modināšu, lai dotos darboties. labi, ka vakar izmīcīju kādus septiņus, šodien nebūs ar to diži jāņemās, bet žēl, ka sapisu divas sakarīgas daļas. cerams šodien paveiksies vismaz šīs zortes darbos. arī ceru, ka draudzene saprotoši pamodīsies bez liekas piepūles. pagatavošu mums ierosinoši jaukas brokastisurn:lj:klab.lv:atom1:slepena:120152026-01-01T04:32:002026-01-01T04:32:002026-01-01T02:33:02Z2026-01-01T02:33:02Z2025-06-08 04:47:00 dārgā dienasgrāmata,<br />ceturtā diena bez antidepresantiem. nedēļas laikā ir jāuztaisa piecpadsmit daudz maz pilnvērtīgi darbi. draudzene lasīja kaut kādu astroloģisko taro, kas saka, ka esmu imperatore, kas mānās izskatoties kā mīlniece. šis gads mani piespiežot būt ģimenes galvas lomā, nākamais soloties būt mierīgāks. tā kā neaizgājām uz mēbeli, man ir desmit eiro, ko varēšu ieguldīt cigaretēs un citos sūdos. domāju, kā šodien iestādē visiem paziņot, ka nevēlos ne runāt, ne klausīties. ceru, ka vispār neviena nebūs un nebūs vajadzības runāt. nostādīju ābelei pozīciju, ka nevēlos nedēļu runāties, varam atskaitīties, ka esam dzīvas un kas jauns. nostādīju arī to, ka laiku paildzināšu, ja nekas nemainīsies. mans mīļākais orgāns plīst pušu, otrs mīļākais, ziniet tās elektrošoka šķiltavas? jā, otrs mīļākais periodiski sitas tādos šokos. putni rītausmā čivina. draudzene pievēma izlietni. plānoju atstāt zīmīti, ka dodos pastaigā, lai nopirktu cigaretes un parkā sēžot padzertu automāta kafiju. cerams miega miņas pāries un izdosies šodien pilnvērtīgi pastrādāt. ceru, ka veicu pareizās izvēles, lai gan cerība ir knapi remdena. tomēr ceru, ka nākamais gads tiešām būs labāks. tagad galvenais kaut kā izdzīvot divas nedēļas un noslēgt šo mācību gadu. es nepadodos, tā ir vienkārša vienaldzībaurn:lj:klab.lv:atom1:slepena:117292026-01-01T04:32:002026-01-01T04:32:002026-01-01T02:32:38Z2026-01-01T02:32:38Z2025-06-07 22:41:00 dārgā dienasgrāmata,<br />šis gads mani ir iznīcinājis, esmu pārdegusi. jūtos nožēlojami un gļēvi par katru reizi, kad pirms miega lūdzos mierīgi aiziet. iekšā vairs nav piedošanu, lai gan neviens tās nemaz nelūdz. saprotu lielāko daļu cilvēku, kurus esmu agrāk ienīdusi. ienīstu tos, kurus mīlēju. esmu izmēģinājusi visu, nekur neatradu to, ko meklējuurn:lj:klab.lv:atom1:slepena:113722026-01-01T04:31:002026-01-01T04:31:002026-01-01T02:32:29Z2026-01-01T02:32:29Z2025-06-03 20:19:00 dārgā dienasgrāmata,<br />šodien sāku dzert, lai uzsāktu ziņu. turpināju, jo gribējās. tad turpināju, jo turpināju introvertu stūrī. tuvojās divi mazi bērni ar, pieļauju, mammu un vectētiņu. abi man maigi uzsmaidīja, kad slēpu savu cigareti un alus pudeli. pārsēdos, mamma iznāca no stūra un apliecinoši man pamāja ar galvu. tas ir pierādījums tam, ka ir iespējams darīt arī ko pareizi, sevis iznīcināšanas centienos. tie, kuri ir atkarīgi, vienkārši vēlās cilvēkus, kuri novērtē, ir blakus un redz. man šķiet, ka viņi to zināja, bet maz cilvēku to zina. pat ja zina, tā nav viņu atbildība, bet savstarpējās darbības - kas vieno mūs, vai svešus, vai pazīstamus - tās ir. Un ne vienmēr tās ir no tuvākajiem. Tas nav nosodāmi, tas ir saprotami, bet tas irurn:lj:klab.lv:atom1:slepena:111052026-01-01T02:59:002026-01-01T02:59:002026-01-01T01:02:16Z2026-01-01T01:02:16Z2025-06-03 19:57:00 dārgā dienasgrāmata,<br />trešais aliņš, vai ceturtais? jebkurā gadījumā, ziniet, ko ienīstu? ka maigajiem ir jāattīsta mugurkaulu. jo redz, maigie nevar no visas sirds darīt visu iespējamo, netiekot sabradāti. sapņoju par mīlestību, abpusēju, patiešām sapņoju, bet jūtos tā, it kā man būtu no tā jākaunās. un, ja nevēlos kaunēties, tad reāli jāsper soli visos virzienos, kur cilvēki klīst un jāmeklē. problēma nav meklēšanā, varu meklēt, bet vairs atsakos skriet pakaļ. te sasaucas ar to maigo mugurkauliem, redz, trenēju savējo. neskriešu pakaļ. pietiekami ilgi skrēju. attiecīgi arī vajadzētu atļaut pretīgi uzkāpt sev atsevišķos gadījumos, pievērt acis uz manām morālēm, vismaz spriežot pēc apkārtesošo cilvēku attiecību piemēriem. nu to gan man nevajag, mums laikam ir atšķirīgas izpratnes par attiecībām, bet manā pasaulē tas tā nestrādā. es redzu kā draugu otras pusītes mēdz uzvesties ar mani, un es nevēlētos, lai mans partneris tā izrīkojas. un es neuzskatu sevi par kontrolējošu, lai gan man jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos tas izraisa pat ļoti jaukas sajūtas, bet to vajadzētu uzturēt veselīgā fetiša līmenī. mēdzu būt greizsirdīga, bet man tās parasti šķiet vienkārši respekta robežas, atsevišķos gadījumos priekšspēle. kāpēc lai es būtu kopā ar kādu, kurš mani līdz galam nerespektē? es nevaru tā pievērt acis. vai man to obligāti ir jādara, lai atrastu kaut ko? es jau arī neprasītu neko, ko pati nevarētu sniegt. vai šāda ir bijusi pazīšanās vide vienmēr, vai tikai tagad? vai uz skatu strādājošās attiecības vienmēr ir kaut kādā mērā meli? vai es mīlu sevi pārāk daudz? vai citi mīl nepietiekami?urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:107722026-01-01T02:59:002026-01-01T02:59:002026-01-01T01:02:16Z2026-01-01T01:02:16Z2025-06-03 19:57:00 dārgā dienasgrāmata,<br />trešais aliņš, vai ceturtais? jebkurā gadījumā, ziniet, ko ienīstu? ka maigajiem ir jāattīsta mugurkaulu. jo redz, maigie nevar no visas sirds darīt visu iespējamo, netiekot sabradāti. sapņoju par mīlestību, abpusēju, patiešām sapņoju, bet jūtos tā, it kā man būtu no tā jākaunās. un, ja nevēlos kaunēties, tad reāli jāsper soli visos virzienos, kur cilvēki klīst un jāmeklē. problēma nav meklēšanā, varu meklēt, bet vairs atsakos skriet pakaļ. te sasaucas ar to maigo mugurkauliem, redz, trenēju savējo. neskriešu pakaļ. pietiekami ilgi skrēju. attiecīgi arī vajadzētu atļaut pretīgi uzkāpt sev atsevišķos gadījumos, pievērt acis uz manām morālēm, vismaz spriežot pēc apkārtesošo cilvēku attiecību piemēriem. nu to gan man nevajag, mums laikam ir atšķirīgas izpratnes par attiecībām, bet manā pasaulē tas tā nestrādā. es redzu kā draugu otras pusītes mēdz uzvesties ar mani, un es nevēlētos, lai mans partneris tā izrīkojas. un es neuzskatu sevi par kontrolējošu, lai gan man jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos tas izraisa pat ļoti jaukas sajūtas, bet to vajadzētu uzturēt veselīgā fetiša līmenī. mēdzu būt greizsirdīga, bet man tās parasti šķiet vienkārši respekta robežas, atsevišķos gadījumos priekšspēle. kāpēc lai es būtu kopā ar kādu, kurš mani līdz galam nerespektē? es nevaru tā pievērt acis. vai man to obligāti ir jādara, lai atrastu kaut ko? es jau arī neprasītu neko, ko pati nevarētu sniegt. vai šāda ir bijusi pazīšanās vide vienmēr, vai tikai tagad? vai uz skatu strādājošās attiecības vienmēr ir kaut kādā mērā meli? vai es mīlu sevi pārāk daudz? vai citi mīl nepietiekami?urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:106502026-01-01T02:59:002026-01-01T02:59:002026-01-01T01:02:16Z2026-01-01T01:02:16Z2025-06-03 19:57:00 dārgā dienasgrāmata,<br />trešais aliņš, vai ceturtais? jebkurā gadījumā, ziniet, ko ienīstu? ka maigajiem ir jāattīsta mugurkaulu. jo redz, maigie nevar no visas sirds darīt visu iespējamo, netiekot sabradāti. sapņoju par mīlestību, abpusēju, patiešām sapņoju, bet jūtos tā, it kā man būtu no tā jākaunās. un, ja nevēlos kaunēties, tad reāli jāsper soli visos virzienos, kur cilvēki klīst un jāmeklē. problēma nav meklēšanā, varu meklēt, bet vairs atsakos skriet pakaļ. te sasaucas ar to maigo mugurkauliem, redz, trenēju savējo. neskriešu pakaļ. pietiekami ilgi skrēju. attiecīgi arī vajadzētu atļaut pretīgi uzkāpt sev atsevišķos gadījumos, pievērt acis uz manām morālēm, vismaz spriežot pēc apkārtesošo cilvēku attiecību piemēriem. nu to gan man nevajag, mums laikam ir atšķirīgas izpratnes par attiecībām, bet manā pasaulē tas tā nestrādā. es redzu kā draugu otras pusītes mēdz uzvesties ar mani, un es nevēlētos, lai mans partneris tā izrīkojas. un es neuzskatu sevi par kontrolējošu, lai gan man jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos tas izraisa pat ļoti jaukas sajūtas, bet to vajadzētu uzturēt veselīgā fetiša līmenī. mēdzu būt greizsirdīga, bet man tās parasti šķiet vienkārši respekta robežas, atsevišķos gadījumos priekšspēle. kāpēc lai es būtu kopā ar kādu, kurš mani līdz galam nerespektē? es nevaru tā pievērt acis. vai man to obligāti ir jādara, lai atrastu kaut ko? es jau arī neprasītu neko, ko pati nevarētu sniegt. vai šāda ir bijusi pazīšanās vide vienmēr, vai tikai tagad? vai uz skatu strādājošās attiecības vienmēr ir kaut kādā mērā meli? vai es mīlu sevi pārāk daudz? vai citi mīl nepietiekami?urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:103282026-01-01T02:59:002026-01-01T02:59:002026-01-01T01:02:16Z2026-01-01T01:02:16Z2025-06-03 19:57:00 dārgā dienasgrāmata,<br />trešais aliņš, vai ceturtais? jebkurā gadījumā, ziniet, ko ienīstu? ka maigajiem ir jāattīsta mugurkaulu. jo redz, maigie nevar no visas sirds darīt visu iespējamo, netiekot sabradāti. sapņoju par mīlestību, abpusēju, patiešām sapņoju, bet jūtos tā, it kā man būtu no tā jākaunās. un, ja nevēlos kaunēties, tad reāli jāsper soli visos virzienos, kur cilvēki klīst un jāmeklē. problēma nav meklēšanā, varu meklēt, bet vairs atsakos skriet pakaļ. te sasaucas ar to maigo mugurkauliem, redz, trenēju savējo. neskriešu pakaļ. pietiekami ilgi skrēju. attiecīgi arī vajadzētu atļaut pretīgi uzkāpt sev atsevišķos gadījumos, pievērt acis uz manām morālēm, vismaz spriežot pēc apkārtesošo cilvēku attiecību piemēriem. nu to gan man nevajag, mums laikam ir atšķirīgas izpratnes par attiecībām, bet manā pasaulē tas tā nestrādā. es redzu kā draugu otras pusītes mēdz uzvesties ar mani, un es nevēlētos, lai mans partneris tā izrīkojas. un es neuzskatu sevi par kontrolējošu, lai gan man jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos tas izraisa pat ļoti jaukas sajūtas, bet to vajadzētu uzturēt veselīgā fetiša līmenī. mēdzu būt greizsirdīga, bet man tās parasti šķiet vienkārši respekta robežas, atsevišķos gadījumos priekšspēle. kāpēc lai es būtu kopā ar kādu, kurš mani līdz galam nerespektē? es nevaru tā pievērt acis. vai man to obligāti ir jādara, lai atrastu kaut ko? es jau arī neprasītu neko, ko pati nevarētu sniegt. vai šāda ir bijusi pazīšanās vide vienmēr, vai tikai tagad? vai uz skatu strādājošās attiecības vienmēr ir kaut kādā mērā meli? vai es mīlu sevi pārāk daudz? vai citi mīl nepietiekami?urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:100852026-01-01T02:59:002026-01-01T02:59:002026-01-01T01:02:16Z2026-01-01T01:02:16Z2025-06-03 19:57:00 dārgā dienasgrāmata,<br />trešais aliņš, vai ceturtais? jebkurā gadījumā, ziniet, ko ienīstu? ka maigajiem ir jāattīsta mugurkaulu. jo redz, maigie nevar no visas sirds darīt visu iespējamo, netiekot sabradāti. sapņoju par mīlestību, abpusēju, patiešām sapņoju, bet jūtos tā, it kā man būtu no tā jākaunās. un, ja nevēlos kaunēties, tad reāli jāsper soli visos virzienos, kur cilvēki klīst un jāmeklē. problēma nav meklēšanā, varu meklēt, bet vairs atsakos skriet pakaļ. te sasaucas ar to maigo mugurkauliem, redz, trenēju savējo. neskriešu pakaļ. pietiekami ilgi skrēju. attiecīgi arī vajadzētu atļaut pretīgi uzkāpt sev atsevišķos gadījumos, pievērt acis uz manām morālēm, vismaz spriežot pēc apkārtesošo cilvēku attiecību piemēriem. nu to gan man nevajag, mums laikam ir atšķirīgas izpratnes par attiecībām, bet manā pasaulē tas tā nestrādā. es redzu kā draugu otras pusītes mēdz uzvesties ar mani, un es nevēlētos, lai mans partneris tā izrīkojas. un es neuzskatu sevi par kontrolējošu, lai gan man jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos tas izraisa pat ļoti jaukas sajūtas, bet to vajadzētu uzturēt veselīgā fetiša līmenī. mēdzu būt greizsirdīga, bet man tās parasti šķiet vienkārši respekta robežas, atsevišķos gadījumos priekšspēle. kāpēc lai es būtu kopā ar kādu, kurš mani līdz galam nerespektē? es nevaru tā pievērt acis. vai man to obligāti ir jādara, lai atrastu kaut ko? es jau arī neprasītu neko, ko pati nevarētu sniegt. vai šāda ir bijusi pazīšanās vide vienmēr, vai tikai tagad? vai uz skatu strādājošās attiecības vienmēr ir kaut kādā mērā meli? vai es mīlu sevi pārāk daudz? vai citi mīl nepietiekami?urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:99672026-01-01T02:59:002026-01-01T02:59:002026-01-01T00:59:47Z2026-01-01T00:59:47Z2025-06-03 19:21:00 dārgā dienasgrāmata,<br />vairs nerakstu visu nepareizo iemeslu dēļ, bet paralēli cenšos arī savilkt kopā visu to, ar ko cīnos jau mēnešiem. paliek vieglāk, bet šķiet, ka esmu apēdusi lielu daļu pati sevis procesā. centos parūpēties par visiem visur, par ko neesmu saņēmusi ne atvainošanās, ne pateicību. protams, tas jau nav iemesls, kāpēc daru ko darījusi, bet būtu patīkami tikt novērtētai. otrais aliņš, esmu iestādē, neko nedaru, sasalusi. ir daudz labāk daudzās nozarēs, ir tāpat daudzās citās. varētu rakstīt daudz, bet tagad šeit mani mēdz lasīt vairāk kā neviens, tāpēc pastāv milzīga iespējamība, ka uztaisīšu jaunu, šifrētu sviesta cibu, par kuru nevienam neatklāšu. pēdējā laikā sviesta vietā izmantoju dzintara baraviku kausēto sieru un daudz attopos jūrā, kas ir viens no augšupceļa apliecinājumiem. vai kāds, lūdzu, var iekomentēt detaļās kā iet? par ko gribas papīkstēt? ko jūs gribētu, lai jums uzjautā?urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:96712026-01-01T02:59:002026-01-01T02:59:002026-01-01T00:59:31Z2026-01-01T00:59:31Z2025-05-12 21:15:00 dārgā dienasgrāmata,<br />šķiet, ka jāsāk rakstīt mazāk par sajūtām. tomēr šī nav privāta dienasgrāmata, un tiem, kuri uzmaldās šiem rakstiem, varētu būt nogurdinoši lasīt, cik slikti viņai visu laiku iet. bet jā, šodien olas atkal nav stiprākas<br />pamodos, iegāju dušā, aizbraucu pa darīšanām. pēkšņi tur bija vārds dažādās krāsās. vēl ne pārāk sen nebija, zinu, jo vienmēr esmu brīnumu izlūkos. šodien gan tam nebija spēka, braucu transportā, lūkojos pa logu, tad netīšām ieraudzīju dzeltenos burtos. varbūt kādu dienu ieraudzīšu arī atverot ārdurvis. bet, vai arī tā nav sava veida čakarēšana? rēgoties apkārt<br />aizvakar bijām pie jūras, pa ilgiem laikiem devu sev aptuveni divas minūtes brīvas skriešanas, atļaujoties elst un būt absolūti neglītai. neviens tik tālu nebūtu varējis diži ievērot manas nepilnības vai dzirdēt kā elpoju. jūrai, savukārt, nav jāattaisnojas. skrēju, smējos un dziļi elpoju. smiltīs par piemiņu palika izplūdušas, smagas pēdas. galva bija karsta, lūdzu vējam, lai tas izvēdina lieko galvā esošo. tas lika aizdomāties par to, ka sen datoram nav izsūkti no caurumiem putekļi <br />atceros kā pāris gadus atpakaļ strādāju vasaras darbu muzejā, ko katru rītu mazgāju ar dīķī sasmelto ūdeni. žūšanas aromāts tikai pastiprināja telpu esenci, kā arī fakts, ka suvenīros pārdevu dzīvnieka dziedzeru brīnumlīdzekli. tas bija gads, kurā bija anomāliski daudz zilu taureņu. muzeja otrā stāva logos gandrīz katru dienu bija iemaldījušies citi taureņi, parasti raibi, kuri sitās pret logu, nevarot tikt ārā. tā nu es katru dienu priecājos nest viņus atpakaļ ārā. viens no viņiem ilgi nevēlējās mani pamest, satraucos, ka satraumēju spārnu, bet tad aizlidoja. varbūt vienkārši pateicās. tajā laikā gan rakstīju privāto dienasgrāmatu, ko katru darba dienu ņēmu līdzi. tad sākās periods, kad slaukot grīdas no nekurienes sāka uzrasties stikla bumbiņas. viņas radās un radās, es vācu mājās. agrā bērnībā devos uz sarkano krustu, lai beidzot satiktu ārstu, kas atklāja manu diagnozi. viņš deva man kasti ar mantiņām, es izlasīju visas stikla bumbiņas. vēl muzeja pienākumos ravēju, lasīju dažādus augus telpu kompozīcijām. atlēju ģipša maskas, lai biedētu takas staigātājus. vienreiz ieradās arī mana friziere, un atstāja telpām lielu ziedojumu. vienu dienu sākās ārprātīgs negaiss, paliku tur ieslodzīta, vēroju zibeni, lidojošos zarus un lietusgāzes. bija patīkams aukstums un iespēja piedziedāt pilnas telpas, sienas atskaņoja dziedāto man atpakaļ. tur es jutos laimīga<br />vēl laimīga es jutos autobusa braucienā Austrijā. klausījos zemāk minēto dziesmu, šoferis adrenalīnīgā transporta vadīšanas manierē lika mazliet ielidoties, kalni palīdzēja. mirklī tiešām tapa skaidrs, ka arī man ir sapnisurn:lj:klab.lv:atom1:slepena:93732026-01-01T02:59:002026-01-01T02:59:002026-01-01T00:59:10Z2026-01-01T00:59:10Z2025-05-12 01:40:00 dārgā dienasgrāmata,<br />piektdien, uz pusnakts pusi atkal dega ēka. priekš tādas vietas kaut kas deg diezgan bieži. vairākas no dedzināšanām radīja kāds vīrietis, kurš bērnībā vizināja mani ratiņos, mazliet paaugoties mīlēju spēlēties ar šķiltavām. tagad, šķiet, ka viņš ir cietumā. gāju ārā uzpīpēt, paskatīties kas notiek un pasaukt mājās kaķi, bet viņš nenāca. tā nu nevarēju aizmigt<br />sestdien, gulējusi četras stundas no pieklājīgai funkcionēšanai vajadzīgajām divpadsmit, pamodos, lai saprastu, ka kaķa joprojām nav. logs visu nakti bija vaļā, ja nu atnāks, bet plakstiņi no negulēšanas bija pretīgi silti. tas siltums sajūtu ziņā atgādina to reizi, kad ar Nīderlandes draudzeni vidusskolā pieēdāmies eļļainu un ķiplokainu zivi un piedzērāmies sarkanvīnu. vēlāk vēmu biezu, siltu sarkanvīna zivs putru.<br />jebkurā gadījumā, kaķis drīz vien atnāca, lai gan parasti jūt dienas, kurās braukšu prom un nerādās mājās uz to laiku. mana teorija ir, ka viņam nepatīk atvadīties. savukārt šoreiz viņš bija ļoti drosmīgs un pārradās, nomierinot manus uztraukumus un pat pavadīja līdz mašīnai. šoreiz gandrīz negribējās raudāt braucot prom, jo zinu, ka garā atgriešanās nāk arvien tuvāk un mans kaķis beidzot mani pavadīja nevis aizmuka. vilcienā gulēju pār saviem mugursomā saliktajiem ķērpjiem, krustam, divām bibliotēkām neatdotām grāmatām, metāla krūzei, tējām un dažādiem citiem absolūti svarīgiem niekiem. bija karsti, kāja tirpa, čurāt gribējās, daudz cilvēku. aizmugurē bērniņš iepriecājās par vilcieniem, tāpēc pa kluso pasmaidīju. devos uz iestādi uzjaukt masu un izdzēru aliņu. tad devos pie viņas, lai kopā dotos šopingā. izdzēru vēl vienu aliņu. pirmo reizi rokās turēju simts dolārus, viņš pateica, ka tur ir četri simti. viņa pateica, labāk lai noslēpj, ka tik nepazūdot. man pilnīgi neticējās. pēc šopinga atgriezos un pamanīju, ka dolāri ir noslēpti. tad noticēju. vakara gaitā sāku gan dzirdēt, gan redzēt detaļas, ka reizēm šķita, ka man noteikti jābūt kādai slimībai. un vēl trakāk, ka iespējams ir cilvēki, kuriem es ļoti nevēlos, lai izrādītos taisnība. tā būtu reize par biežu un reize par smagu kārtējās nepatiesības dzīvošanai<br />katru reizi, kad šķita, ka kaut kas nav kārtībā teicu sev, ka nē, ir gan. katru reizi, kad apzināti klusēju, nedomāju, ka rīkojos taisnīgi. katru reizi, kad runāju, nebija pamatu ticēt, ka kāds dzird. jutos kā starpniece un kārtējais ķeksītis. ja ne manipulēta, tad laikam, iespējams tikusi ar to galā pati. naktī aizmigu jau atkal lūdzot dievam, tad nožēloju izsverot paliekošās sekas<br />vakar pamodos laimīga būt sava dzīvokļa gultā. aptinu ap roku rožukroni, kas mierina trauksmi un simulē klātesamību. šķērsoju ielas ar uzliktām austiņām, sāku skatīties pa malām uzejot uz ceļa. iestādē mazliet tiku filmēta draudzenes noslēguma darbam un klačojāmies. transportā mājās apliku rokas slepenā sevis apskāviena imitācijā un jutu, ka starp krūtīm mazliet norimst. mājās rakstīju neformāli formālus e-pastus, smējos par kaķīšu video, apraudājos par gulbju, pastiprinātāk ieķēros Gordonā Remzijā, tagad cenšos noskaņot sevi šodien pamosties ar kaut mazliet stingrākām olām. tomēr esmu vienīgais cilvēks, kas patiešām var būt sev klāturn:lj:klab.lv:atom1:slepena:90042026-01-01T02:58:002026-01-01T02:58:002026-01-01T00:58:43Z2026-01-01T00:58:43Z2025-05-09 00:32:00 dārgā dienasgrāmata,<br />pamodos, atkal tīrīju, atkal mazgāju. man patīk sterili un ķīmiski aromāti - tīrīšanas līdzekļi, benzīns, tinktūras, krāsas, terpentīns, tāpēc mazgāju atkal ar hloru. uztaisīju mikroviļņu krāsnij ievas pārvērtības, tvaicēju, berzu, berzu. tad gan mājas oda pēc etiķa, kas gan nav aromāts, kuru vēlētos saost biežāk. no alvejas atdalīju bērniņus. nopirkām augsni un aliņu. pagatavoju atkal fajitas. biju uz pagrabu pēc pirmā, pagājušogad vārītā ābolu ievārījuma. ledusskapī noliku burciņu uz zivju tefteļu konserviem, līdzņemšanai uz Rīgu. izbrauciens ar Peugeot. aizbraucām uz dārzu pēc sēklām. tad uz pamestu muižu, kurā ne pārāk sen atrada mirušu vīŗieti. tur vēl varēja sajust nāves klātesamību, lai gan caurvējš bija dzirkstošs pavasaris. devāmies tālāk, mākoņi bija tuvu horizontam un ezers spogulis. vakars lillīgs un rāms. ierodoties mājās, iespraudu dobē nezināmus, appelējušus gladiolu sīpolus, iesēju lobēlijas un aplaistīju ar mēslojumu, kam jau kā gadu beidzies derīguma termiņš. atradu arī rudzupuķu un pīpeņu sēklas, pakaisīju tās apkārt dobei. vai tagad vispār šīs lietas ir jādara? vai vispār appelējuši sīpoli ir stādami? vai laistīt ar vecu mēslojumu bija laba ideja? nav ne jausmas, bet man ir teorija, ka dārzam patīk, ka tev ir pohuj. man liekas, ka dārzs vienkārši grib savu feju. tā nu paplivinājos tur ar tām sēklām. tad nomazgāju rokas, nomazgājos pati, un tagad esmu šeit. jau rīt jādodas atpakaļ, joprojām neko neesmu mācījusies. kāpēc lai es vēlēties doties atpakaļ? kaķim atradu divas ērces. atstāju tukšu pannu uz ieslēgtas plīts, attapos tikai no roktura plastmasas smakas, kas arī nav mans mīļākais aromātsurn:lj:klab.lv:atom1:slepena:88972026-01-01T02:58:002026-01-01T02:58:002026-01-01T00:58:25Z2026-01-01T00:58:25Z2025-05-08 00:59:00 dārgā dienasgrāmata,<br />beidzot! šķiet, ka atkal kaut cik elpoju! kā tajā teicienā, kurā zāle ir zaļāka tur, kur to laista. ierados. tīŗu. tīru. tīru. visus apčubinu. visiem pasaku kaut ko labu, vai, viņu labā, nesaku neko. paziņojumus tinu prom. mūziku klausos klusāk. dušu un izlietni ar visādām skābēm notīriju. māju hlorā izmazgāju. podu izberzu. augus apsmidzināju. lapas šodien notīrīšu. dobi izravēju. vispār, netālu no dobes kabelim tur uztaisīja alu, un sameta akmeņus pie manas dobes. ļoti labi, ka tā. pacilāju akmeņus. izmetu peli. atradu ērci. vajag ieplānot ērču poti. šogad atkal daudz ērču. bēniņus pavācu. kurināmo sagādajām. taisu pušķus. daudz ēdu. daudz guļu, daudz sapņoju. pārāk daudz sapņoju. un ne tik saldi kā agrāk. vienu dienu nogulēju piecpadsmit stundas. ābele pa visu logu zied. nosūtīju tīģera dāvanu maisiņā, sniegpulkstenīšu vāzē dobes tulpi un muskares ceļojumā uz Rīgu. bija priecīga. griežu daudz augļus. dārzeņus plānās pusripiņās. cenšos palēnināt tempu. pa ilgiem laikiem pagatavoju fajitas. šoreiz pat nokomplimentēja, tas tāds rets pasākums. kaut kad jāaizbrauc uz muižu. kaut kad vispār jāmācās. nekad neesmu bijusi Kolkā, bet ir nojauta, ka kādreiz nāksies tur padzīvot. gribu makšķerēt un kūpinātas, ķiplokainas zivis. produktivitāte nogalina inovāciju. vairs nav spēka nekam skriet pakaļ. un, ja tā cītīgi padomājam, tad tam tā vispār nevajag būt. ja es būtu dzīvnieks, tad jūtos kā kamielis, kas, vispār, ir polāri faktam, ka esmuurn:lj:klab.lv:atom1:slepena:85662026-01-01T02:57:002026-01-01T02:57:002026-01-01T00:58:05Z2026-01-01T00:58:05Z2025-05-04 20:16:00 dārgā dienasgrāmata,<br />vilciens maršrutā Rīga-Daugavpils, bez pārsēšanās.<br />vakardien pamodos vēlu un centos nemaz necensties steigties. piekūpināju dušas telpu ar vīraku, izslēdzu lielo gaismu un ieslēdzu lampiņas. duškabīnē stāv kursabiedrenes taisītā vāze ar Maskačkā saplūktajām ievām, kas, pāris dienas tur stāvējušas, sākušas mazliet ost pēc kaķu čurām. ievu ziedlapiņas, ņemot dušas eļļu, sniga uz apakšā sēdošajiem sāls skrubjiem, un tā nu lēnā garā centos tapt tīrāka. pēc tam devos pirkt pirmo tinamo tabaku un pakaļ gāzes caurulei, lai to uzdāvinātu Liepājas laiku labākajai draudzenei, kurai atvaļinājums no Nīderlandes. drīz vien pēc atgriešanās mājās ar ābeli devāmies uz roka koncertu baznīcā, lai, diemžēl, paskatītos televizoru skaistā vidē. ābele nesen teica, ka neesot laika paskatīties televizoru, redz, Dievs darbojas noslēpumainos veidos! uzreiz pēc koncerta devos uz nočņiku, lai nopirktu tualetes papīru oops!, ko nesu mājās boss maisiņā. vienatnē ķiķināju par to visu ceļu mājās. piemājas pustukšajam ceriņu krūmam nolauzu pāris zariņus, lai papildinātu vāzes un pamānītu pastāvējušo ievu aromātu. drīz vien ieradās mīļā draudzene ar savu puisi, kurš uz viņu skatās ar vismaigāko mīļumu un kurš iemieso tik daudz ko, par ko viņa man skaļi sapņoja gadiem atpakaļ. esmu ļoti priecīga par viņiem, zinu par un esmu reāllaikā redzējusi daudz viņas izaicinājumu un ciešanu. bet reizēm, pēc smaidīgiem priekiem par viņas laimi, pamanīju savus lūpu kaktiņus klusi pamanoties uz mirkli egocentriski noslīdam, uzdodot sev skaļi nedzirdamu jautājumu, kāpēc tā nevēlas gadīties arī man? dzērām sarkanvīnu, pīpējām melnas cigaretes, ēdām vīnogas, vafeļu torti, itāļu šokolādi un serenādes. klausījāmies Mocartu, Moldovas repu un Ramšteinu. saprotot, ka ar vienu vīna pudeli uz trim būs par maz, ciemiņi izveda mani ceļojumā. attapāmies klondaikā, kur biju pirmo reizi un spēlējām biljardu, ko arī darīju pirmo reizi. no blakus esošā kluba rigonda cauri sienām sitās panikas lēkmju vērti basi, un tur noteikti dodas tikai virs pusmūža mednieces leoparda kleitās. favorītkokteilis šoreiz bija persiku punšs. Liepājā gan mūsu draudzeņu dueta kopfavorīts bija tekilas saullēkts, ko neviens netaisa kā to laiku bārmenis Fonteinā. klondaikā vienu mirkli skanēja mūzika un bija atmosfēra, kas lika sajusties mājīgi divtūkstošdesmito gadu veidā, tā it kā varētu padzert vīnogu sulu no kristāla glāzes un paspēlēt draugiem.lv mafiju un juicy, paklausīties train un kings of leon. azartam pieaugot biljarda spēles gaitā, mūsu kompānijai pievienojās sieviete vārdā Natālija, kura, sapucējusies un ietērpusies sarkanās lūpās, nakts vidū ieradās viena pati, bezvadu austiņās klausoties moldoviešu mūziku, mīksti smaidot un vienmēr mazliet dejojot. beigās izrādījās, ka gan viņa, gan mana draudzene, abas nākot no Balviem. ātri vien pienāca rītausma, tiklīdz mēs izgājām, lai dotos prom sākās īstais šovs - puiši treniņtērpos sāka kauties par laiku un kādu pēc dzēriena izmisušu sievieti nelaida iekšā, un viņa solīja atriebībā uzsūtīt saeimu. es ceru, ka viņa tā arī izdarīja. atbraucot mājās paēdu ceptus pelmeņus, uzrakstīju ozolam un saldi aizmigu.<br />šo pēcpusdien pamodos, uzzvanīju ozolam un sapratu, ka esmu pazaudējusi talonu, bet labi, ka šodien bezmaksas transports. tagad dodos mājās. beidzot. sieviete blakus rindā adīja ar rozā diegiem, vīrietis spoguļa atspulgā vēroja mani un bērni bļāva. ja es būtu bērns tagad, arī bieži bļautu. jau pēc divdesmit minūtēm satikšu ozolu, pēc aptuveni divām stundām arī kaķus. mīlu attapties, rakstot tamlīdzīgus vārdusurn:lj:klab.lv:atom1:slepena:84352026-01-01T02:57:002026-01-01T02:57:002026-01-01T00:57:39Z2026-01-01T00:57:39Z2025-05-02 21:56:00 dārgā dienasgrāmata,<br />izvairos rakstīt. pasākums bija iespaidīgs un tajā pašā laikā arī absolūti bezjēdzīgs. esmu priecīga, ka piepildīju vēl vienu no saviem sapņiem, bet arī daudz ko sapratu. cilvēki bija glumi, pietušēti un nepatīkami. pasākums jau iesākās nepareizi, nebija solītās istabiņas, uz ko es biju rēķinājusies savu iemeslu dēļ. vēlāk tas pats iemesls arī mani pamatīgi iegāza, jo uz to es balstīju savu apšaubāmo paškontroli. līdzi somā man bija zobu diegs, grāmata par pirmajiem cilvēkiem uz mēness (ar izplēstu 345. lappusi, kas tagad ir podam pretī pielīmēta lasāmviela). tas aptuveni iezīmēja manus pēc uzstāšanās plānus. ierados saplēstā kleitā, man uzlika kakla siksnu. uzstāšanās bija jautra, vizuālā vide satriecoša. pēc performances jau transports negāja, naudas doties mājās nebija un no apaviem man bija tikai lieli papēži. paliku. un tad pazudu. lielāko daļu atceros, bet gribētos aizmirst, lai gan nekas tāds nenotika. jūtos sevi pievīlusi, nebiju bijusi viņa kopš ziemas sākuma un arī esmu ņēmusi brīvo gadu, lai aizmirstu, ka viņa ir. tapa skaidras arī lietas par apkārtesošajiem cilvēkiem. īstā performance gan sākās tikai vēlāk. auksti metāla stieņi. rāpšanās, karāšanās, griešanās. džungļi. izvilktas aizliegtās kameras. labajam deniņam puns. istabiņu mums noziedoja vīrietis, kas noziedoja arī to, kā vietā sākotnēji vēlējos lasīt grāmatu, neveiksmīgos centienos pavedināt vismaz vienu no trim (kā absolūts minimums 20 gadus jaunākām) meitenēm. tad viņš devās atpakaļ mājās pie sievas. pēc pirmajām nāk nākamās. un nākamās. un nākamās. tad tu bāz jaunai draudzenei rīklē pirkstus un mierini. istabiņas kartiņa ir pazudusi, un jūs abas ejat karstā vannā. viņa guļ tavā klēpī un tu mazgā viņai matus. ieliec kondicionieri. un jūs abas esat vienā laivā. saplīst glāze. vienpadsmitos vajag būt prom. bet vajag papildus enerģiju, tāpēc tu atstāj viņu atpūsties un dodies tālāk. zviedram tu patīc. otram saki, ka esi celibāta. tad pazūdi ar zilmatainu vīrieti, un tad vienkārši pazūdi zirga devu dimensijā. tas bija kā pēdējais elpas vilciens un ķermeņa pamešana glumā, tukšā dimensija. kā iesūkšana putekļusūcējā. signalizācija. jaunā draudzene tevi atrod un atved atpakaļ. vemšana. panika. tie nebija karuseļi, tas bija kas jauns. ir jau jādodas. jātiek mājās. nekas nav skaidrs un ir ļoti, ļoti grūti. nevari atrast izsaukto boltu, pa ceļam pievem latviešu leģendas dārzu. iekāp mašīnā un stāsti šoferim kā tev pietrūkst garlaicības. viss turpināja sāpēt vēl ilgi pēc tam, rīkli dedzināja, muskuļi sāpēja. šobrīd uz deniņa ir liels, dzeltenīgs zilums, esmu saaukstējusies un zilumi ir arī visur citur. liekas, ka atliku saslimšanu jau laiciņu pirms pasākuma, tagad ķermenis ir piespiedis apstāties. <br />vai es kaut ko nožēloju? ne gluži, tā viennozīmīgi bija pieredze. un sapnis piepildīts. bet laiks jaunajām ciešanām gan varēja būt izdevīgāks. un es vairs nevēlos ievietot sevi vidēs, kur es kļūstu par viņu. un ļoti priecājos, ka šis notikums bija Latvijā. mani ne izvaroja, ne uzmācās, cik nu atceros, bet tik un tā jūtos nenomazgājami netīra. katrs vīrietis uz ielas šķiet pretīgs. arī ļoti, ļoti daudz kas ir tapis skaidrs. vismaz labi tas, ka no šī visa gūstu specifiskas pieredzes, smagas mācības un daudz stāstu mazbērniem. tiesa gan, pieaugušiem. tagad man vajag tikt prom no pilsētas un visiem, kas man atņem mani. kad ilgi neesmu dabā, mājās vai jūtos kā nerimstošs pārspriegums, es noraujos no ķēdes un tad spīdzinu sevi. es gribu prom, gribu mājāsurn:lj:klab.lv:atom1:slepena:81362026-01-01T02:56:002026-01-01T02:56:002026-01-01T00:57:07Z2026-01-01T00:57:07Z2025-04-23 19:14:00 dārgā dienasgrāmata,<br />šo rakstu 15.17 uz introvertu soliņa smēķēšanas zonā. esmu ieradusies, bet ne milzu kafija, ne dinamīts palīdz enerģijai kultivēties. pēdējā laikā mazāk rakstu, lai gan notiek ārprātīgi daudz kas, kā jau sen. milzīgs daudzums piezīmēs pierakstītā materiāla ir pazudis, saplīstot telefona ekrānam. starpcitu, tā diena, kad tas notika, bija ļoti jauka. laimīga un motivācijas pilna taisīt iekavētās angļu valodas prezentācijas, ierados mājās, telefonu noliku uz galda un pacilāti devos izmest atkritumus un kompostu. ierodoties atpakaļ dzīvoklī konstatēju, ka ekrāns miermīlīgi ir padevies.<br />notiek daudz kas, jādara ārpratīgi daudz kas, laiks pazūd nezinu kur, spēks nereģenerējas. klusums ir nāvējošs. bija arī laika periods, kad strādājot nācās doties uz tualetēm, lai paraudātu priecīgas asaras. ieejot tualetē nekas nenāca ārā, uzreiz izejot nāca atpakaļ. pārnākot mājās skatījos sev acīs spoguļa atspulgā un raudāju no prieka, jo tajās redzēju tik daudz mīlestības. pārmaiņu pēc izstiepu dīvānu, guļu kā baronese. man šķiet, ka es saprotu, kas notiek, bet maisīties pa vidu nav veselīga izvēle. cilvēkiem vajag telpu, laiku un veikt pašiem savas darbības. ir lietas, ar kurām ir jātiek galā pastāvīgi, apdomīgi un uzmanīgi jāvēro emocijas, jāveic apzinātas izvēles un attiecīgas darbības. atbildības.tagad atkal ticēt ir ļoti grūti un būt maigai ir ļoti baisi. tā scēna grinčā, kur viņam aug sirds? jā.<br />ilgojos pēc garlaicības, bet cenšos būt klātesoša un izmantot visas iespējas. sarkanā lūpukrāsā uzrakstīju uz spoguļa "es veicu veselīgas izvēles". gribēju arī uzrakstīt "es dodu telpu", bet jau tā labi daudz dodu. uz dušas telpas spoguļa arī uzrakstīju "izelpo". duškabīnē līdz ar mani mazgājas kalnu kristāls, rožu kvarcs un, mans pirmais un favorīts, rodonīts. kā jums šķiet, bērni sākas ar ieņemšanu vai tikai ar dzimšanu? mani ieņēma mēnesreižu laikā, tagad problēmas ar tām. vispār, mīlēt ir viegli, grūti ir noturēt. kā būtu, ja arī tas būtu viegli? tur jau viens nevar tikt galā. iekāre ir gan rīks, gan ierocis. pēc divām dienām lielā performance. satraukums, pārliecība, adrenalīns, kaisle, azarts. skates un sesija. ārprats. man nav spēka