urn:lj:klab.lv:atom1:slepena slepena slepena misssophiaeleganza@gmail.com slepena 2026-05-18T01:00:15Z 2026-05-18T01:00:15Z urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:19547 2026-05-18T02:47:00 2026-05-18T02:47:00 2026-05-18T01:00:15Z 2026-05-18T01:00:15Z man ir ļoti svarīgi rakstīt ne tikai tāpēc, lai sakārtotu domas. arī tāpēc, ka neatceros tālāk par vakardienām. ir ļoti svarīgi dokumentēt notiekošo, lai rastos pierādījums, ka diena patiešām notika. manis pašas atmiņas mani pamet, bet man vajag iegaumēt, ka tur biju. sākšu ar aizaizvakardienu:<br />vizuāli patīkama diena darbā. čakarīgāko biju paveikusi iepriekšējā dienā, bija palikuši meditatīvie darbi, ko ir vienkārši patīkami stundām neizlaist no acīm. esmu tik pateicīga, ka man ir iespēja teikt, ka mans darbs vairāk uztur manu saprātu nekā to iznīcina. devos prom mazliet agrāk nekā biju iecerējusi.<br />gāju garām koncertam netālu no pieturas un sapratu, ka tas ir tuvākais naktsdzīvei ko esmu piedzīvojusi mēnešu laikā. vēroju garāmejošos piektdienas ballētajus. ģimenes ar bērniem uz pleciem. pāri, kas gāja grābdamies viens otra pakaļās. puisi, kurš rāpās uz sienas. pusaudzi, kura gāja stāvēt uz ielas, lai kāds puisis viņu novestu nost, divreiz. devos mājās.<br />nupat kā apritēja trīs mēneši bez alkohola, bet šādas piektdienas ir visgrūtākās. vērojot visus troksnī, vieglā haosā un ar kādu blakus. tad dosies mājās, cerot uz brīnumu, bet pārrodoties sienas būs neviena elpas neiesildītas, ēdiens nebūs gatavs un kaut ko noteikti būs jāmazgā. ja galīgi nepaveiksies, odīs komposta spainis vai miskaste nebūs aiztaisāma. bet! tādās situācijās, vienmēr var sevi iepriecināt, aizejot iztērēt kaut drusciņ naudas.<br />dodoties darīt tieši to, mani pārņēma kāda vieda doma. ziedus drīkst zagt, bet tikai piektdienās, jo tad ir daudz citu vēl lielāku negantnieku, ko ķert. tā nu viedo domu piekopu vienu vai divas reizes atpakaļceļā.<br />aizvakardiena:<br />devāmies pārgājienā. smidzināja lietus. pirmo reizi šogad pūtu pieneņu sēklas. jūra bija rāma. daudz smaržoju ķērpjus. jūrā peldējās divas pīlītes. ar zaru gar krastu zīmēju pīlītes. pinu smilgas. jūra ik pēc soļa skaloja man ārā dāvanas, ik pēc soļa pa spalvai. tad brīnišķīgu sēni. tad domās teicu jūrai, labi, pēdējo dāvanu un dodos atpakaļ pie pārējiem. tā man vēlreiz ko skaloja, un paņēmu savu pēdējo dāvanu. tas bija neliels, gaiši zils taurenis, kurš izrādījās dzīvs. viņa spārni bija salipuši, un uzskatīju to par savu misiju centies palīdzēt viņam atlabt.<br />tā nu mēs staigājām, es un mans taurenis. sargāju viņu no smidzinošā lietus, kopā sildījāmies, kopā ēdām šašliku, kopā pīpējām cigaretes. kopā sēdējām uz bluķa, kopā pētījām jūru. ar laiku varēja just, ka viņš sāk turēties stiprāk. tad reizēm sāka pamāt man ar rociņu. atklāju, ka uz viņa kopā salipušajiem spārniem pielipusi viena pieneņu sēkla. pirmo reizi dzīvē esmu tik dziļi lūkojusies acīs taurenim.<br />drīz vien bija jādodas mājupceļā, tāpēc, lai taureni pasargātu no laikapstākļiem, izraku viņam nelielu bedrīti zem pludmales ģērbtuves. uzsēdināju taureni uz neliela koka gabaliņa, un ieliku bedrītē zem jumta žūt. pasargāts varbūt atgūsies. ja jūs kādreiz redzat Carnikavā nelielu, zilu taureni, tad ziniet, ka varbūt viņš ir svarīgākais taurenis manā dzīvē.<br />atpakaļceļā nozagu ziedošas ābeles zariņu. pašā apakšējā zara lapiņā ir kūniņa. redzēju, ka tur arī pakustējās maza aste.<br />vakardiena:<br />nogulēti iecerētie plāni. lēna diena. tīrīju māju. centos paraudāt, nesanāca, bet ilgi nodejoju. tagad gan, rakstot par taureni, kāda asara notecēja. tik un tā, tas nav vajadzīgais, izraudāmais daudzums. pagatavoju čili. karkades tēja, nez kāpēc, garšo kā bebru dziedzeru tinktūra. čili, nez kāpēc, garšo kā zivju eļļa. izmazgāju veļu. biju dušā. varētu paēst naksniņas. grūti rakstīt par emocijām. gribu uz klubu kratīt pakaļu urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:19339 2026-05-13T04:48:00 2026-05-13T04:48:00 2026-05-13T02:25:34Z 2026-05-13T02:25:34Z cik skaisti ir bezmērķīgi rakstīt vairākas reizes pēc kārtas, it īpaši dienā, kad visas vārdu virknes skan nepareizi. tiešām saku, ka nejūtos slikti, man bija laba diena un dzīvē nenotiek briesmīgas traģēdijas kā kļuvis ierasts. jau kādu laiku iestājies diezgan izteikts miers. bet emocijas jūtās smagas, krūtīs ir smags tukšums, muskuļi neatslābst un ikdienišķas darbības nejūtas dabiskas. uz riņķi atskaņoju to pašu skaņdarbu, kas jūtas kā šūpuļdziesma. šonakt garīgā gangrēna.<br />gribu dabūt šo duļķainumu ārā no sevis, negribu nevienam būt par daudz. tāpēc rakstīšu šeit, kamēr izrakstīšu. mani augļi ir nogatavojušies, un ikkatru dienu arvien vairāk pūst. šodien jāsazvanās ar māsiņu, darbs un mācības. ļoti uztraucos, jo ir jau pieci, ārā nevilcinoties kļūst gaišs un es domāju, cik saldi gulēšu. ar aizkariem vaļā, kas ieaicina austošo, zilo gaismu, kamēr esmu sienu tumsā, kas pagaismota ar spilgti silto sāls lampu. tomēr neguļu.<br />laiks rit, pulkstenis gan nerit. laiks, kas būtu tik izmantojams, bet, pat kad tas ir, tas paskrien. pat mans laiks vairs man nepieder. skan mana šūpuļdziesma, kamēr esmu dūja, saviem smagiem spārniem un smagajām krūtīm. pie sienas, zilos diegos ir izšūtas vēl divas dūjas, kas saskaras ar krūtīm. zinu, ka arī manam smagumam palīdzētu, ja mana dūja būtu tepat. man pašreiz nav skaidrs, kur ir mana dūja. viens no pasniedzējiem jau ir brīdinājis par maniem putniem galvā. varēja jau arī pabrīdināt, ka tās taps dzīvas un tad vienmēr izrādīsies, ka izlikās. gaidu, kad mans laiks atkal kļūs mans.<br />tā ir kailām meitenēm. kailas meitenes staigā savu atklāto miesu, gribēdamas, lai viņām būtu aukstas rokas un viņas būtu gulbji. rokām nākas svīst, jo apstākļi māca justies kā neglītajam pīlēnam. pēc grābieniem pieskārieni top nepieejami. meitenes apaug ar čaumalām, viņas vajag perēt siltā vietā. tad meitenes izmisīgi meklē kādu, kas viņas perēs. reti kurš putns grib perēt svešu olu, pat ja tā ir pievilcīga ola. tad viņas dus savā aukstajā čaumalā. tā dzimst neglītie pīlēni, neperētās olas urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:19001 2026-05-13T03:09:00 2026-05-13T03:09:00 2026-05-13T01:03:25Z 2026-05-13T01:03:25Z ožu kā zelts, dušā neiešu. pavadīju Beāti ar zilajām acīm un sārtajiem vaigiem līdz aptiekai. atmiņas šodien ir ļoti grūti atcerēties, jūtos it kā ar mani nekas nekad nebūtu noticis. ļoti gaidu pirmo gāzienu esot darbnīcā. šodiena tāda diena, ka, ja nāktu sirsnīgs raudiens, tad nespītētos un izlaistu, pretēji tam, ka apņēmos neraudāt līdz laimes asarām. šodien tāds noskaņojums, ka varētu pasākt rakstīt absurdi garus teikumus un tos nepārtraukt, tieši tā kā mēdzu to darīt pamatskolā, un saņemt aizrādījumus no skolotājas.<br />šodien ir grūti dzīvot ar tīru sirdsapziņu. meloju tik daudz baltus melus, ka tie saveļas kopā vienā lielā, melnā, ļaunā melā. un tie meli pat nav mels, tā ir mana tušētā patiesība. es nesaku vārdus, kas nav patiesība, bet vārdus, kas ir duļķaini atšķaidīta patiesība. dzēlīgs noskaņojums. nemeloju, bet arī nesaku patiesību. neatceros atmiņas, bet blāvas pēcgaršas. bet atceros, ka pavisam nesen jutās pavisam citādāk. cik lielā mērā tā bija ilūzija? daudz jautājumu, uz kuriem atbildes nesaņemšu un daudz atbilžu, uz kurām jautājumus nedzirdēšu. es nepārdzīvoju, ka zaudēju cilvēkus. jūtas ir laimes spēle un ja nav, tad nav. ir dumji pretoties bet dabu. tāpat ir jārij emocijas.<br />man reiz teica, ka nemāku mīlēt bez nosacījumiem. to teica cilvēks, kurš arī iemācīja, ka nosacījumi tomēr ir. ja nosacījumu nav, tad mīlestību sāk izmantot, bet mīlestību nedrīkst izmantot, mīlestība ir svēta. izjūtu mīlestību bieži, pret daudziem. turpināšu darīt tāpat, kamēr kāds vēlēsies to noturēt. vienkārši sāks vienu dienu un nekad nebeigs. un man būs tāpat. tad mēs kādu sirmu dienu kopā teiksim, ka vienreiz sākām, tā arī nekad nebeidzām. tad viss būs skaidrs. mana mīlestība nešķitīs smacējoša, arī ja viņa vienmēr grib būt blakus, zināt, ko domā un pieskarties. to turēs kā tīŗu elpu svaiga gaisa, pārliecināti un lepni.<br />kad vēlreiz jutīšu mieru divatā? domāju par citiem sirdspukstiem, atskaņotiem caur siltu ādu. savējos nedzirdu. kādreiz tā būs! un varēšu mīlēt tik smacējoši, cik vēlos. nekad nebūs jāslēpj kārtis vai jārēķina balansu. nekas nebūs spēle vai matemātika. viss vienmēr būs skaidrs, visa būs daudz un nekas nebūs par daudz. nez, cik auksti būs šoziem? šodien jūtos kā dūja. ar smagiem spārniem. lielos vilcienos jūtos ļoti labi tāpat urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:18755 2026-05-09T22:21:00 2026-05-09T22:21:00 2026-05-09T20:05:59Z 2026-05-09T20:05:59Z esmu patīkami pārsteigta par sevi, cik mierīgi esmu uzņēmusi pēdējo sirds kairinājumu. protams, ir simptomi - pārāk tuvu esošie svešinieki tramvajā, pārāk skaļās skaņas, pēkšņa vajadzība pēc absolūta klusuma, bezmērķīga staigāšana, apetītes trūkums, vēlme diendusot, atrunas tuvajiem. bet tad, atvedu mājās jaunu vāzi, jo visas esošās ir pilnas. un visur, kur gāju, redzēju tik daudz skaistā. gāju ārā no mājām, lai ietu uz namu. aizgāju tā, it kā nams piederētu man. vēlāk līdzi šļūca kaklasaite, ko atklāja ārzemniece, kad pirku vēl vienu dārgu kafiju. apbrīnoju zīlējamo iekārtu, mehāniski iegriežamu raganu. ieelpoju gaisu, kas smaržoja kā mana pirmā vasaras darba vieta. es mīlēju to darbu! redzēju spāres biežāk kā jebkad, mazgāju grīdas ar dīķa ūdeni, iztukšoju parkus, lai veidotu augu kompozīcijas, ikdienišķi no bēniņu loga nonesu visus taureņus, rakstīju slepeno dienasgrāmatu, sadziedājos ar atbalsi negaisos. vēl šodien dzirdēju kaislīgi ticīgu sievieti. zirgu iela bija visklusākā. antikvariātā bija ļoti dārgi. sēžot pie ūdens, pretī nostājās pāris un sāka skūpstīties. parunāju ar maziem putniem. pīļu tēviņam bija traumēta kāja, mātīte visu laiku bija klāt. parkā bija koks, uz kura tik ļoti gribējās apgulties. gaita bija lēna. <br />pāris dienas atpakaļ gatavojos ļaunākajam un izlēmu, ja reiz tā notiks, tad šoreiz es:<br />1) neraudāšu, jo nākamās asaras būs laimes<br />2) pirkšu sev ziedus<br />3) ja nevarēšu nopirkt, nozagšu<br />4) ja nevarēšu nozagt, došos sēdēt pie ūdens<br />5) ja nevarēšu sēdēt pie ūdens, naktī skaļi dziedāšu ar logiem vaļā, kamēr kaimiņi neizsauks policiju<br />viņa dāvātie ziedi jau mirst, bet man patīk kā vīst šī tulpju šķirne. pagalma ceriņu krūmā plaukst ceriņi. šonakt derētu uzpildīt jauno vāzi. rīt varētu aizvietot arī mirstošo liliju. nav nekas tik dramatiski. šodien sevī mīlēju to, ka vienmēr pamēģinu, un katru reizi pieceļos mazliet labāka nekā iepriekš. katru reizi, kad dāvāju savu mīlestību, tā vienmēr pārsteidz atpakaļ tā, kā nenojaustu, bet tā kā izrādās pareizi. lai vai cik labi nešķistu, nākotnē vienmēr pārsteidz vēl labāk. vai, kā minimums, citādāk. turklāt, tagad zinu, ka pareizi skaitās "pašreiz", bet tas tomēr nepārraida vēlamo emocionālo nokrāsu kā manis iemīļotais "patreiz" urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:18566 2026-05-09T03:46:00 2026-05-09T03:46:00 2026-05-09T01:01:01Z 2026-05-09T01:01:01Z ir tik netaisnīgi dusmoties, kad nepiekrīti savām dusmām. nevēlos uz nevienu dusmoties, jo nejūtas pret mani tā, kā sapņoju. tā vienkārši ir. bet emocijas ir tikai mirklis, pēc nedēļas jau rakstīšu par kādu citu. es lūdzu Dievam, lai dara man skaidru pēc iespējas ātrāk. un viss tapa skaidrs pie pirmās iespējas. plāksterus jāplēš ātri un uz nobrāztiem ceļgaliem jāliek ceļmallapas. skaistām meitenēm nekas nekaiš.<br />kādu dienu gan vairs nešaubīšos. kādu dienu viss būs tik skaidrs! un skaidrs būs katru dienu. skaidrs būs drošs un uzticams. viņš neaprunās, viņš nepazudīs. skaidrs mācēs būt klāt pat tad, kad nav ērti. un skaidrs virzīsies taisni, viņš nespers soļus atpakaļ, jo viņam būs skaidrs. skaidrs būs pārliecināts un skaidrs būs maigs. <br />kaut kur pasaulē šobrīd ir mans skaidrs. urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:18357 2026-05-09T02:28:00 2026-05-09T02:28:00 2026-05-09T00:18:00Z 2026-05-09T00:18:00Z neesmu rakstījusi nedēļu, kas ir slikti, jo nevarēju vārdos procesēt savas emocijas pati sev. tā arī šī nedēļa kļuva par amerikāņu kalniņiem. jūtos stulbi, pievilta un apčakarēta, bet esmu stingri izlēmusi, ka manas nākamās asaras būs laimes. beigās atkal esmu pārāk daudz. ir ērti, kad attiecīgas privilēģijas tiek uzdāvātas. dāvātās priekšrocības ir ērti manipulējamas, grozāmas pēc saviem ieskatiem. tās nepieprasa atbildes, nepieprasa drosmi, nepieprasa pārliecību sevī un var ērti vilkt ilgāk, ilgāk, ilgāk, cik tīk pašam. tāpēc dāvātājiem ir jāapstājas pretī ar spoguli un jāuzdod jautājumus. jādara to, uzdodot katru jautājumu atkailinot visu, ko nevar apģērbt. kā arī, lai otrs sadzirdētu pats savu atbildi. tā turpmākie jautājumi kļūst atbildēti bez vārdiem. šodien redzēju sievieti, kas spoguļojās pieturas atspulgā.<br />ir noticis tik daudz, bet vārdi tik grūti nāk. bieži apskauju savas plaukstas. kaut kas krūtīs mītošs dara par sevi zināmu. pieprasa smagumu un spiedienu. katru reizi, kad nēsāju savu sirdi redzamu pasaulei, apzinos, kādi riski nāk ar to. tāpat katru reizi izvēlos tieši to ceļu. bet, ja tā nedarītu, tad ar mani nenotiktu brīnumi gandrīz katru dienu. kā, piemēram, saskarsme ar vīrieti ar ūsām no šodienas. vai arī garāmgājēji retāk saņemtu komplimentus. šodien neuzrastos kutinoši aizraujoša radošā ideja. ziedu veikalos trūktu pircēju. ja tā nebūtu, mana vulkāna lava neinficētu ar manu pa porām tekošo mīlestību. pasaulē samazinātos naivo optimistu skaits. kopumā, pasaule būtu slimīgi pelēkāka.<br />bet ziniet, kas tajā ir labi? ar laiku sāpju stīgas nodilst. uztrenējas stūrgalvība, spēj stāties pretī atkal un atkal. pārgalvīgi uzņemies kaut ko jaunu atkal un atkal. nogāzies, tad celies. bet katru reizi tā celšanās paliek arvien vieglāka! un notiek jauni brīnumi! lai vai kāds brīnums notiktu, vienmēr notiek kas vēl neiedomājamāks! atceries, ka tajā nav jānīkst, bet vari dot iespēju kam jaunam. šodien apkārt bija daudzas acis, kuras visu laiku ceļoja. gaidīju, protams, no viena virziena, bet pieķēru arī citas. <br />darbu netrūkst, tāpēc nebēdāšos ilgi. jebkurā gadījumā, urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:17948 2026-05-02T02:39:00 2026-05-02T02:39:00 2026-05-02T00:04:05Z 2026-05-02T00:04:05Z patreiz esmu eikalipta vannā, deg smaržīga svece, lido pirmā muša, dzeru ūdeni un pīpēju iqosu. šodien deg atkritumi. mamma sagaidīja ciemos ar ierasti šopaholisko daudzumu gardumu un dāvanu.<br />nu jau aizvakardiena bija emocionāli pārpildīta. redzēju daudzus skaistus darbus. dzēru pakām dāvinata piena ierasto kafiju vietā. daudz kautrīgi saskārāmies, atturoties vilkmei ieturēt distanci. ar it kā nelielu aktu veicām lielu, publisku un, bez šaubām, abpusēju apliecinājumu. patreiz itin nekas nav skaidrs. ar katru tikšanās reizi pasaule gāžas jaunos un lielākos veidos, un tad seko lielāks klusums nekā iepriekš. man ir divējādas attiecības ar klusumu - man tas pat ļoti ir vajadzīgs vienatnē un kad viss ir skaidrs, bet nepatīk vientulībā un neskaidrībā. es nemēdzu nozust, ja mani kāds patiešām interesē, jo izsīkusi sociālā baterija. visticamāk tāpēc, ka zinu, kā tas liktu justies man. varbūt citiem ir savādāk, turklāt nevēlos nevienu turēt grožos vai dresēt, bet tomēr gribētu detaļās zināt visu, ko otrs jūt. patreiz cenšos mācīties ievērot sev neraksturīgo distanci, un nav nemaz tik slikti, bet tomēr uzpeld bailes un šaubas. ceru, ka drīz tā vairs nebūs.<br />sanāca visai produktīva diena. paveicu tik, cik biju iecerējusi, bet neticēju, ka spēšu. pēdējā laikā cilvēki kļūst arvien koķetāki. komunikācija iet viegli. uz rītdienu jeb šodienu arī iecerēts paveikt daudz. visdrīzāk atkal satikšu viņu. pietrūkst ilgas sarakstes. transportā redzēju sievieti, kura aizvērtām acīm klausījās mūziku un ritmā sita pēdu. tam, ko viņa klausījās ar uzslēgtu pilnekrānu, pa vidu bija rakstīts hot stuff. guļu eikalipta vannā stundu un tā joprojām tvaiko. sasmērēšos ar liepziedu eļļu un, iespējams, uzcepšu saldēto picu. šodiena būs brīnumpilna. lai jums visiem salda dusa un brīnumpilna šodiena urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:17841 2026-04-30T02:48:00 2026-04-30T02:48:00 2026-04-30T00:35:31Z 2026-04-30T00:35:31Z šorīt pamodos kliegdama un spiegdama bez dota iemesla, tikai tāpēc, ka joprojām viņš patīk. neatceros, ko un vai sapņoju, bet riju gaisu, kliedzu un dejoju visu gatavošanos iziešanai. biju aplūkot citu darbus, uzraudzīt savējos. izdzēru pāris kafijas. nopirku bērzu sulu, kas, diemžēl, bija pretīga. nosūtīju pavedinošas bildes. pēc atbildēm sekoja ilgs klusums. aizņēmu rokas ar visu, ko varēju darīt, lai būtu iespējams pievērst klusumam pēc iespējas mazāk uzmanības.<br />sajutos kaila vairāk veidos nekā vienā. cikliski un, patiesībā, visai bieži, mēdzu kļūt kaila daudziem, bet būt kailai kādam personīgi ir daudz smagāk. tad neesmu tikai skatāms ķermenis vai misija, bet nosūtu savu atkailināto dvēseli, skatāma ķermeņa formātā. padaru sevi trauslu un skatos, kā ar mani apiesies. vēlāk tik un tā ir jāietur vispārpieņemto spēli - nedrīkst rakstīt pārāk daudz, nedrīkst atbildēt pārāk ātri, nedrīkst atklāt visas kārtis uzreiz. nedrīkst tik agri teikt, ka man ir bail, vai, vēl ļaunāk, cik bieži pietrūkst. šodienas klusums man atgādināja par visiem cilvēkiem, kuri mani ir pametuši, darījuši pāri vai tinuši ap pirkstu. pēc ikkatras no tām situācijām saku sev, ka esmu kļuvusi niknāka, stiprāka un gudrāka un spēšu to atpazīt nākamreiz. pat ja atpazītu, kā es sevi aizsargātu? <br />šodien, vērojot darbus, pienāca kāds puisis. nesen uzzināju, ka viņi ir tuvos draugos, tāpēc, protams, centos ko pateikt. bija ne pārāk veikla pāris teikumu saruna. esmu šaubīga par vairākiem viņa draugiem, bet tieši šis draugs nolasās, ka varētu būt sakarīgs cilvēks ar sakarīgiem nodomiem. vakariņās pagatavoju maltīti ar daudz dārzeņiem, kas pēdējā laikā neēdas pietiekami. saldajā melone, ko tā arī neiesāku un neapēdu. nevaru sagaidīt un baidos par nākamo tikšanās reizi, kas solās būt šodiena. ceru, ka neapgāžama skaidrība nāks drīz un to nespēs izkustināt pat mans mokoši skeptiskais, bet salkani naivais prāts. šodien daudz jāpaveic. ceru, ka šodiena būs negaidīti brīnumaina urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:17429 2026-04-28T23:52:00 2026-04-28T23:52:00 2026-04-28T21:35:49Z 2026-04-28T21:35:49Z ko es tur teicu par sūdīgām dienām? šodiena tāda nebija itin nemaz! <br />piecas stundas miega nejutās kā neizgulēšanās, sešas kafijas nejutās kā sirdstrieka, apetītes nebija un tas netraucēja, eksplozīvi tualetes apmeklējumi visur, kur vien varēja, arī netraucēja. viss bija tur, kur tam jābūt un uzradās viss, kas varēja uzrasties un tik labi, cik tam iespējams uzrasties. biju pareizajās vietās un runāju pareizās sarunas. visu redzēju, pietam dejojot. šodien dejoju visos stāvos un ārā, mājās gan dziedāju. daudz svīdu un ķiķināju, ļoti, ļoti daudz. pieskāros ādai, apskāvu, pētīju, redzēju puskailu. skatījos kā plīvo vēļ neatplaukušie koki, tad skatījos uz jau zaļākiem kokiem. fantazēju kā vienā no tiem karātos kā sikspārnis no visložņājošākajā zara.<br />vienmēr esmu domājusi, ka esmu agrs rudens, jo tad piedzimu un daudz esmu jutusies kā melanholiski drūma rudens diena negaisā, vai kā āboli, kas krīt no ābelēm pakšķēdami birstošajās lapās. šodien, savukārt, daudz domāju par to vēlo, ziedošo pavasari. aizdomājos, ja nu patiešām esmu? kusu visur un skaļi, pa lielam vienkārši staigāju izkususi. ja kāds skatījās, tad noteikti arī redzēja. ja kāds neskatījās, tad to paziņoju. atsauca atmiņā vidusskolas slepenās dienasgrāmatas skici, kur esmu bērzs, kas sulojas.<br />šodien lika smaidīt ļoti daudz kas, kā, piemēram, pāris, kurš skūpstījās pakaļās grābdamies, gandrīz vai ēzdami viens otru, atspiedušies pret sienu, netālu no pieturas. pārrados mājās juzdamās neparasti dzīva, pat ja ķermeniskā enerģija ir jūtami ierobežota. noliku pēdējos grieztos ziedus kaltēties, tagad vāzi rotā lilija. drīzāk lilija rotā vāzi. duškabīnē karājas eikalipta slotiņa. ziedu dienas ir rūpēm par sevi. pamēsloju augus, satīrīju dzīvokli, noliku kaltēties sēnes, iegāju karstā dušā pustumsā, izmantoju visus iespējamos produktus. sakopu sevī visu, ko varētu sakopt. sakopu dzīvoklī visu, ko vajadzēja un drusciņ vairāk. tagad dzeru kumelīšu tēju un ēdu bulciņas. aizmigšu jūtot savu sirdi<br />p.s. kūciņas Pārsla no Maximas ir ieelpojamas urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:17195 2026-04-28T01:11:00 2026-04-28T01:11:00 2026-04-27T22:53:23Z 2026-04-27T22:53:23Z vēl viena sūdīga diena, šodienu par tādu var saukt bez jebkādām šaubām un attaisnojumiem. cikliski eju cauri brīnumu laikiem. brīnumu laiki ir periodi, kad ar mani katru dienu notiek brīnumi. viens no maniem mīļākajiem, nesenajiem brīnumu periodiem sevī ietvēra, ka man absolūti neviens nopietni nepatika un neinteresēja. vienkārši iemīlējos vairākos svešiniekos katru dienu, dāvāju katram ap pusstundai savas uzmanības un turpināju dienu līdz nākamajam. uz to laiku visās dzīves jomās bija novērojami panākumi, ikdiena bija motivēta un piepildīta. nejutos nepārliecināta sevī un nogurusi, drīzāk nogurusi, bet visu varoša un debešķīga. tiklīdz atkal sāku kādam pieķerties, tas ietekmē manu pašsajūtu vairāk nekā vēlos. atkal vergoju jūtām. bet, tās nav dienas galvenās raizes.<br />jau pirmā pamošanās bija briesmīga. pirms miega cerēju uz sapni, pamodos no ļaunākā murga dzīves laikā, un esmu pieredzējusi murgotāja. viennozīmīgi uzstādīja toni visai dienai. pa ilgiem laikiem iedzēru stiprākās nervu zāles, bet nekas neuzlabojās. visu dienu jutos viegli ievainojama, viegli sadusmojama, viegli apbēdināma. cilvēki jutās kā sazvērestība. pati arī jutos kā sazvērestība un tas nav nekas, kas es vēlos būt. zinu, ka viss ir manā ietekmē, bet ir dienas, kad šķiet, ka neesmu. kaut kādā veidā jebkura darbība un jebkurš lēmums šķiet kā nepareizā izvēle, pareizie vārdi noripo no lūpām nepareizi. nav skaidrs, kas ir pareizā vieta vai pareizais laiks. pēc brīnumu periodiem vienmēr nākas atcerēties, ka esmu trausla, arī pret manu gribu. nepaveicu ne tuvu cik biju iecerējusi, jūtos ļoti vīlusies sevī. tagad pamanu visas dienas, kad kaut ko atliku un turpinu atlikt. pārrodos mājās, slēdzu visus sildītājus, vāru visu, kas izvārāms. pārģērbjos vissiltākajās māju drēbēs, halātā un trīcēdama lienu zem visām segām, atkārtoti mēru temperatūru, kas beigās izrādās normāla, lai gan tiešām jūtos drudžaini. viss jūtas nepareizi un nekas neliekas skaidrs. pēdējās dienas arī izteikti nav apetītes.<br />labās ziņas ir, ka šovakar ēdu pirmo pilno un pilnvērtīgo maltīti vairāku dienu laikā. un atradu savu mīļāko šalli pakarinātu uz durvīm, ko, domāju, vakar nolaupīja vējš. mazā māsa pirmo reizi manā video zvana klātbūtnē lika brūno lāci, kas laikam nozīmē, ka tiešām esmu īsta lielā māsa. vēl, youtubē rekomendēja gadiem pavisam aizmirstu dziesmu, ko agrāk ļoti mīlēju. vēl kas labs, daudz vairāk cenšos dziedāt un vairākas dienas kaut ko rakstu. cerams, ka nākamā diena nesīs vairāk labu lietu, ko apkopot un murgi nemocīs.<br />vai kāds no jums dzīvo paildzināti garlaicīgu jeb drīzāk vienmuļu, bet piepildītu dzīvi? uzsvars uz paildzināti. prātoju, vai tas vispār ir iespējams.<br />šonakt nevienam nenovēlēju saldus sapnīšus un bučiņas, ceru, ka jūs gan! urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:16989 2026-04-27T02:21:00 2026-04-27T02:21:00 2026-04-26T23:46:00Z 2026-04-26T23:46:00Z gleznot gaismu ir visgrūtāk un, acīmredzot, rakstīt par labām lietām un baltām cerībām arī nav vēlams. mani vakardienas centieni labākai šodienai ir atspēlējušies sūdīgi un, laikam, ne man vienai. arī gleznot gaišas gleznas ne prasās, ne sanāk. vienmēr uzgleznojas dubļainas un tumšas. krāsas, ko izmantoju, lai to tumsu balansētu, arī parasti ir uz tumšo pusi, dūmakainu noskaņu vai indīgi spilgtas. šodien sēdēju saulē, riju bēdīgas dusmas, klausoties mūziku pārāk skaļi. kad pārāk ilgi pavērs aizvērtās acis uz tīru sauli, vari paskatīties, cik spilgti sarkanrozā spīd tavi plaksti. kad acis atver, pasaule spilgtajā dienas gaismā kļūst par blāvu tumsu, bet zaļie tulpju kāti top īpaši izteikti zaļi. jau kādu laiciņu līdz ar pamošanos sāk raustīties labā acs. kad kļūstu pārlieku bēdīga, šķiet, ka asaru dziedzeris pulsē. domāju, ka varbūt tur ir korķis, jo nesanāk izraudāt visu, ko gribētos. pat ja nav līdz galam skaidrs, ko tad gribu izraudāt. kopumā iet neslikti, nav nekā pārlieku dramatiska, par ko sūdzēties. māc briesmīga sajūta, ka esmu bijusi samērā laimīga neparasti ilgi, un ka atkal kaut kas tuvojas. zeltītajā pēcpusdienā sēdēju sabiedriskajā transportā, man blakus bija brīva sēdvieta. tik daudzi stāvēja kājās, bet nesēdās blakus. sēdēju un domāju, ka ganjau redz, ka tobrīd jutos briesmīgi un baidījās tikt aplipināti. un nē, es nesmirdēju, no rīta veicu dažādus pretsmirdēšanas rituālus. īpaši pacentos, lai smaržotu kā vēls, ziedošs pavasaris urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:16672 2026-04-26T00:54:00 2026-04-26T00:54:00 2026-04-26T00:42:03Z 2026-04-26T00:42:03Z pirmais teksts kopš 21. janvāra. mainījies ir viss. vakarnakt apritēja gads bez stimulantiem. šonakt ir apritējušas desmit nedēļas bez alkohola. maz rakstu, vairāk priecājos. grūti atsākt rakstīt, jo rakstīšanu biežāk izmantoju sliktu un grūtu notikumu procesēšanai. ir bail rakstīt par labām lietām, jo, ja nu to darot, varu padarīt tās sliktas? mazliet noriskēšu testam.<br />viņš šodien staigādams pa ielām dziedāja. kādu laiku tieku aijāta miegā ar viņa balss ierakstiem, ko atkārtoti pārklausos miera nolūkos, grūtniecības spilvena skāvienā. šonakt viņš pateica, ka viņam esmu ziedošs, vēls pavasaris. atbildēju, ka mani ziedi smaržo viņam. viņam negaršo sēnes, tāpēc nevaru dot viņam pašas audzēto sēni. bet esmu uztaisījusi viņam dubļu lavas kūku ar ziedu. ceru, ka viņam būs brīnišķīgi brīnumaina rītdiena un salda, salda nakts.<br />pirmo reizi divos gados satiku pamatskolas labāko draudzeni. nevienā no diviem veikaliem nebija mūsu limonādes. pirmo reizi ilgā laikā mana dzīvokļa sienas dzirdēja ne manu vien balsi. viņas acis joprojām ir mīļas un klejo. viņa apsolīja man ar abiem mazajiem pirkstiem, ka tiklīdz kāds cels roku, viņa būs prom. man viņas pietrūka, tāpat kā pietrūkst kopā piedzīvoto rītausmu un negaisu. uzvedāmies adekvāti un jauki pavadījām laiku, pat dzerot citu limonādi.<br />šodien solītā vētra, diemžēl, līdz galam neatnāca. auksti gan ir, bet dzīvokli pilda siltas gaismas. neskopošos un aizkarus atstāšu vaļā. <br />sapņoju par skūpstiem, kuri justos pareizi. ceru, ka maijs būs maigs.<br />novēlu, lai jums visiem katru nakti kāds novēl saldus sapnīšus un bučiņas urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:13566 2025-06-22T18:34:00 2025-06-22T18:34:00 2026-01-01T23:27:00Z 2026-01-01T23:27:00Z esmu nikna, jo atkal pārcentos bezjēgā un tagad jāstrādā dubultā, kamēr varēju absolūti neko nesarežģīt un vairāk padomāt pati par sevi un būt brīvībā. tagad atkal sēžu uz introvertu soliņa, dodoties šeit gribēju sēdēt uz sava mīļākā koka Liepājā. nevaru jums izskaidrot, kā gribu pie sava kaķa un netieku. izskatās, ka pat svētkus nesanāks pasvinēt. vismaz esmu atsākusi runāt ar lietuvieti, savādāk asinis pavisam slinkoja kustēties. man šķiet, ka vīrieši kaut kā sajūt, kad esi atbrīvojusi savus orgānus jauniem kandidātiem, pēkšņi vairāki ir aktīvāki uzmanības pievēršanā. tāpat arī vīrieši sajūt jau iepriekš pārmanipulētas sievietes, vai seksuāli izmantotas. reizēm labākajai draudzenei pīkstu par vientulību, bet tad, kad pie manis kāds paliek pa nakti un es nevaru izplesties pati savā gultā un pamodināt, lai pabīdās, arī nevaru, tad esmu ļoti laimīga. vai, vēl trakāk, skaļu kluci nevarētu nolikt? ārprāts. vai ka es uzzīmētu sava drauga lauku māju, un viņš pateiktu, ka izskatās kroplīgi? Nē urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:13176 2025-06-19T11:25:00 2025-06-19T11:25:00 2026-01-01T23:28:13Z 2026-01-01T23:28:13Z labrīt no rīta burvīgā rītiņā! šis oficiāli ir rīts, kad pastāv sataustāma iespējamība, ka iespējams, beidzot, mani varēs piemeklēt kaut vai viduvēji ilglaicīga laime! ja vien es jums varētu pietiekami skaidri izskaidrot, kā man ir pieriebušies laimes uzplaiksnījumi. priecājos par katru laimi, bet tā jau varētu padegt un pasildīt arī, ne tikai uzplaiksnīt. un tagad ir nokārtoti vislielākie stresa faktori, atlikuši tikai nieki, ko varēs darīt ar lēnu, iztukšotu galvu un saldu beigu pēcgaršu. bet nu nākamgad, goda vārds, ja nebūs tādu ciešanu kā šajā gadā un es tik un tā būšu tik maz izdarījusi līdz noteiktajiem termiņiem, iedauziet manī iekšā sajēgu.<br />vienreiz pajautāju kādam introvertam puisim cigareti, viņš man iedeva, lai gan viņam pašam bija tikai pāris. tad nu es gāju prom no viņa pateikdamās, solot, ka pielūgšu viņam brīnumu. zinu, ka viņš ir introverts, jo pirms tam biju piesēdusies viņam blakus uz visnostākā soliņa, jo viss pārējais bija pilns un uzdevu jautājumu ''vai šis ir introvertu soliņš?''. viņš apliecināja. tā nu mēs turpinājām garām iet, un es viņam regulāri apvaicājos, vai tas brīnums ir atradies. viņš neskaitāmas reizes noliedza. nesen satiku viņu atkal un uzdevu to pašu jautājumu, šoreiz viņš man atbildēja, ka notikuši tik daudzi, ka nezina, par kuru vairs ir runa. šodien notika brīnums ar mani!<br />tiklīdz tas notika, sazvanījos ar manu mīļo draudzeni un izkliedzu ārā priekus, viņa priecājās kopā ar mani. tad uzplaiksnīja īss negaiss, kas bija tieši vietā. pagatavoju kafiju, vācu dažādus našķus, aiziešu žigli viņu palutināt, došos mājās, uztaisīšu uzvarētājas nūdeles, un, cerams, miegs diži nenāks, lai gan nav gulēta nakts taisot darbus. tad es taisīšu jaunus darbus, atšķirība būs tajā, ka tas nebūs aiz pienākuma. miers, es tuvojos urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:13051 2025-06-19T01:55:00 2025-06-19T01:55:00 2026-01-01T23:29:00Z 2026-01-01T23:29:00Z esmu paspējusi saslimt. iesniedzu visu, kas iesniedzams, un nākamajā dienā padevos jau laiku kņudinošajām slimības pazīmēm. vakar pamodos slimības pilnībā un visus ikrīta pienākumus pildīju klusumā. visas smaržas sāka smaržot kā pēdējā kursā Liepājā, gaisma caur logiem spīdēja tāpat, un veļa izkarinājās arī tā. uzzināju, ka dabūju ļoti labu atzīmi par referātu, ko uzrakstīju pēdējā naktī, baidījos nodot ar semestra kavēšanos. tad ar augstu degunu to pārlasīju un reizi pa retiem laikiem sajutos diezgan gudra, vai kā minimums attapīga. klausos dziesmas no oldies playing from another room tipāža, aizeju uz nočņiku, tur skan tāda pati. tad nopirku saldumu, kas vārdā kā mans tīģerēns mājās. iekšas kņudināja paranoja par atpakaļceļa automāta padzeršanu, bet man ir spilgta jaka un spilgti apavi, ar ko cenšos stbaidīt potenciālos uzbrucējus. nebūtu gājusi ārā, bet akvareļu krāsas piespieda. beigās uzspiedu uz karameļu kapučīno nevis kakao, kas liecina, ka sekos darbīga nakts, lai gan labprāt atplīstu tepat, pretī smilšu kastēm. šoreiz šeit gan nav izraktas bedres man. bet deg lampiņas un jūtas ziemassvētīgi urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:12688 2025-06-16T05:59:00 2025-06-16T05:59:00 2026-01-01T23:31:41Z 2026-01-01T23:31:41Z vienkārši ārprāts. pēc pāris stundām jānokārto, ko jānokārto, bet pašlaik ir diezgan skaidrs, ka, nu, nenokārtošu! atkal negulēju, bet tas neko neglāba. tagad visas malas no neērtām, ilgstošām sēdēšanām sāp un esmu padevusies. mierinu sevi, ka, pat paliekot uz otru, tad pēc pāris mēnešiem nebūs jādala telpas ar to, ar kuru nevēlos dalīt telpas. patiesībā tāda notikšana būtu sāpīga vilšanās, pat nezinu ko iesākšu tādā gadījumā. tāpēc, lūdzu, tie kuri tic, iededziet svecīti manā vārdā vai veiciet kādu rituālu, lai tomēr nokārtojas! tas tiešām būtu brīnums, ja par mani apžēlotos. tā arī vēl neesmu pamēģinājusi iemācīties te ielikt bildi. vispār man šeit biežāk komentē, kas ir ļoti iepriecinoši, anonīmā un rakstošā gaisotnē virspusēji pakomunicēt. bet priecājos, ka Zane šeit mēdz neanonīmi ielikt savas bildes. reizēm iedomājos, ka, ja ieraudzītu, tad pienāktu. bet, pat ja būtu pāris metru rādiusā un man kā vienmēr nebūtu brilles, visticamāk skatīdamās debesīs tā arī paietu garām. kad iemācīšos ielikt bildi, tad ielikšu te to bedri smilšu kastē, varbūt arī neauglības gleznu. atceraties to spēli juicy draugos, kur pastkartītes sūtīja? man tās pietrūkst. tolaik tur arī bija kaut kāda spēle ar planētu, varbūt kāds atcerās kā to sauca? neko sīkāk par to neatceros, bet tā arī man patika, gadiem ik pa laikam iedomājos un tā arī nekad neuzzinu kā to sauca. tolaik spēlējot tās spēles ganjau klausījos vilciena - čau, dvēseles māsa. pēc pāris stundām visticamāk būšu izgāzusies un saldi, saldi gulēšu. ko darīšu pēc tam? pārmaiņas pēc uz Bulduriem? rakstīšu Eiropas projektu? strādāšu zupas virtuvē? ak Dievs urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:12375 2025-06-15T04:18:00 2025-06-15T04:18:00 2026-01-02T00:33:31Z 2026-01-02T00:33:31Z šonakt nedrīkst gulēt, ir tik ārprātīgi daudz darba, ka nav ne mazākās sajēgas kā visu būs iespējams savilkt. darīšanas procesā sākās panika no nesanākšanas, tāpēc iegāju dušā un atkal esmu parkā, turpat zem nojumītes, atkal ar automāta riekstu kapučīno. pagājušo reizi ierakstīju, ka vēlētos ierakties smilšu kastē un netikt atrasta. šodien smilšu kastē ir izrakts caurums ar maziņiem pēdu nospiedumiņiem tajā. vakar negaidīti tiku izdurt nabā pīrsingu, ābele degunā. vēlāk atkal sabruku, izraudāju pusi tualetes papīra ruļļa un sāku aktīvi lūkoties psihoterapeitos. šodien nopirku tualetes papīru un antidepresantus. kad šķiet, ka viss ir ļoti slikti, cenšos atgādināt sev par laiku, kad pat miegā nebija miera no narkotikām, vai kā kompulsīvi gāju telegramā okšķerēt, vai tā laika sirdscilvēks todien pūš. vismaz tas periods ir noslēdzies un, cerams, tā arī mūžīgi paliks. lieta gan, kas ir palikusi no tā laika, ir spēja saost pūtējus pēc sviedriem. reizēm garāmgājēji noož. šobrīd esmu pateicīga par to, ka ir noslēgusies arī manas pēdējās lielās patikšanas periods. tagad varu grēcīgi sapņot par jaunu kandidātu katru dienu! viens no tiem prātā iezogas visai bieži, viņš ir kluss, pacietīgs, talantīgs un skaidrā. vienu dienu piedzēros vīnu un devos pie labas paziņas, lai nodotu viņai cilvēka mantas, ar kuru vairs nevēlos saistīties. pie reizes apvaicājos par viņu, bet viņa sākot, ka ir aizdomas, ka viņu tagad interesē vīrieši. biju todien viņam arī uzrakstījusi, atbildēja, viņa teica, ka jau tas no viņa ir daudz, bet nepiesekoja man. tā arī izlēmu nelūgties ne viņa, ne neviena cita uzmanību, lai gan šobrīd aplaizītu kājām gaisā, no galvas līdz kājām un otrādi. kaut kur attālā tuvumā vēl bļaustās vakardienas svinētāji, pievienojas tālākas sirēnas. putni čivina un Rīgas gaiss ir pārsteidzoši smaržīgs gandrīz centram. tagad kaut kur aplaudē. rozā koki lēnām zied nost.man vispār šobrīd deg darbi urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:12175 2025-06-06T05:32:00 2025-06-06T05:32:00 2026-01-02T00:35:37Z 2026-01-02T00:35:37Z šobrīd sēžu parkā zem pajumtes. ziniet tos kokus vai krūmus, kas pašlaik zied pasakaini spilgtiem, piesātināti rozā ziediem? vai kāds zina, kā tos sauc? ļoti gribu nozagt vienu zariņu, bet neesmu pārliecināta, ka saņemšos. nākotnes mājai noteikti piestādīšu vairākus tādus apkārt, obligāti arī korķviļķu lazdas, varbūt kādu melno kļavu, varbūt sudrabegli, lai uz Ziemassvētkiem nav ne jācērt, ne jāpērk. iedomājos, ka bērni rāpsies pāri manas teritorijas zemajiem koka žogiem, lai zagtu no manis ogas. visticamāk mani dēvēs par raganu, savukārt pati sevi uzskatīšu par mazliet pasakainu. es pa logu vērošu, pagaidīšu, kamēr viņi pieēdīsies un pielasīs pilnas kabatas, tad vicinādama pagali iznākšu ārā un dresēšu, ko tie razbainieki ložņā pa manu dārzu. nejau agresīvi, viegli iebiedējoši, bet viņiem būs bail, jo būšu grumbaina, ar trakiem, gariem, čirkainiem matiem, trakiem kokiem un vēl ar pagali. pie ārdurvīm stāvēs slota. tad klusiņām cerēšu, ka viņi atgriezīsies atkal pazagt, ceru arī, ka domās, ka manas ogas ir vissaldākās. ar katru nākamo gadu tās pavairošu arvien vairāk un uzzināšu visas jaunās, kičīgās mēslošanas metodes. tagad gan līst lietus, dzeru riekstu kapučīno. pretī ir smilšu kaste, kurā labprāt pilnmiesīgi ieraktos un aizmigtu, necerot būt atrasta. patiešām nesaprotu, kāpēc šogad viss nākas tik sarežģīti. briesmīgi ir klausīties, cik labi klājas draugiem un izjust par to klusu skaudību, reizēm pat ļoti, ļoti nosodāmas dusmas. šādas sajūtas par cilvēkiem, kurus ļoti novērtēju, ir pilnībā pret manām morālēm, bet arī saprotu, kāpēc tā pašlaik ir. šobrīd vēlētos būt mājās un šādās pašās putnu čivās un lietus plakšķos čučēt blakus manam pūkainajam, rudajam tīģerēnam, kamēr blakusistabā šņāc ozols. pamostoties būt lauku lēnībā nevis pilsētas steigā, pašiverēties pa dārzu, atpakaļceļā pasapņot zem mīlestības priedes, elpot tikpat kā parfimētu gaisu, ļaut tikt apņemtai ar Sēlijas zaļumu, iespējams pagleznot, kaut ko palipināt vai iesākt kārtējo projektu, ko visticamāk nekad nepabeigšu. pagājušogad aizgāju un pielasīju pilns musaru no upes, tas musaru maiss visticamāk joprojām stāv šķūnī, jo nebija to īpašo maisu, kuros nodot atkritumus. pēc tam tiku par darbu atalgota pirmo reizi brīvā dabā atrodot muskares, ko pielasīju lai uzdāvinātu ābelei. atstāju draudzenei zīmīti, ka esmu pastaigā, viņu ieslēdzu, lai čuč, jo visticamāk agri modināšu, lai dotos darboties. labi, ka vakar izmīcīju kādus septiņus, šodien nebūs ar to diži jāņemās, bet žēl, ka sapisu divas sakarīgas daļas. cerams šodien paveiksies vismaz šīs zortes darbos. arī ceru, ka draudzene saprotoši pamodīsies bez liekas piepūles. pagatavošu mums ierosinoši jaukas brokastis urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:12015 2026-01-01T04:32:00 2026-01-01T04:32:00 2026-01-01T02:33:02Z 2026-01-01T02:33:02Z 2025-06-08 04:47:00 dārgā dienasgrāmata,<br />ceturtā diena bez antidepresantiem. nedēļas laikā ir jāuztaisa piecpadsmit daudz maz pilnvērtīgi darbi. draudzene lasīja kaut kādu astroloģisko taro, kas saka, ka esmu imperatore, kas mānās izskatoties kā mīlniece. šis gads mani piespiežot būt ģimenes galvas lomā, nākamais soloties būt mierīgāks. tā kā neaizgājām uz mēbeli, man ir desmit eiro, ko varēšu ieguldīt cigaretēs un citos sūdos. domāju, kā šodien iestādē visiem paziņot, ka nevēlos ne runāt, ne klausīties. ceru, ka vispār neviena nebūs un nebūs vajadzības runāt. nostādīju ābelei pozīciju, ka nevēlos nedēļu runāties, varam atskaitīties, ka esam dzīvas un kas jauns. nostādīju arī to, ka laiku paildzināšu, ja nekas nemainīsies. mans mīļākais orgāns plīst pušu, otrs mīļākais, ziniet tās elektrošoka šķiltavas? jā, otrs mīļākais periodiski sitas tādos šokos. putni rītausmā čivina. draudzene pievēma izlietni. plānoju atstāt zīmīti, ka dodos pastaigā, lai nopirktu cigaretes un parkā sēžot padzertu automāta kafiju. cerams miega miņas pāries un izdosies šodien pilnvērtīgi pastrādāt. ceru, ka veicu pareizās izvēles, lai gan cerība ir knapi remdena. tomēr ceru, ka nākamais gads tiešām būs labāks. tagad galvenais kaut kā izdzīvot divas nedēļas un noslēgt šo mācību gadu. es nepadodos, tā ir vienkārša vienaldzība urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:11729 2026-01-01T04:32:00 2026-01-01T04:32:00 2026-01-01T02:32:38Z 2026-01-01T02:32:38Z 2025-06-07 22:41:00 dārgā dienasgrāmata,<br />šis gads mani ir iznīcinājis, esmu pārdegusi. jūtos nožēlojami un gļēvi par katru reizi, kad pirms miega lūdzos mierīgi aiziet. iekšā vairs nav piedošanu, lai gan neviens tās nemaz nelūdz. saprotu lielāko daļu cilvēku, kurus esmu agrāk ienīdusi. ienīstu tos, kurus mīlēju. esmu izmēģinājusi visu, nekur neatradu to, ko meklēju urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:11372 2026-01-01T04:31:00 2026-01-01T04:31:00 2026-01-01T02:32:29Z 2026-01-01T02:32:29Z 2025-06-03 20:19:00 dārgā dienasgrāmata,<br />šodien sāku dzert, lai uzsāktu ziņu. turpināju, jo gribējās. tad turpināju, jo turpināju introvertu stūrī. tuvojās divi mazi bērni ar, pieļauju, mammu un vectētiņu. abi man maigi uzsmaidīja, kad slēpu savu cigareti un alus pudeli. pārsēdos, mamma iznāca no stūra un apliecinoši man pamāja ar galvu. tas ir pierādījums tam, ka ir iespējams darīt arī ko pareizi, sevis iznīcināšanas centienos. tie, kuri ir atkarīgi, vienkārši vēlās cilvēkus, kuri novērtē, ir blakus un redz. man šķiet, ka viņi to zināja, bet maz cilvēku to zina. pat ja zina, tā nav viņu atbildība, bet savstarpējās darbības - kas vieno mūs, vai svešus, vai pazīstamus - tās ir. Un ne vienmēr tās ir no tuvākajiem. Tas nav nosodāmi, tas ir saprotami, bet tas ir urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:11105 2026-01-01T02:59:00 2026-01-01T02:59:00 2026-01-01T01:02:16Z 2026-01-01T01:02:16Z 2025-06-03 19:57:00 dārgā dienasgrāmata,<br />trešais aliņš, vai ceturtais? jebkurā gadījumā, ziniet, ko ienīstu? ka maigajiem ir jāattīsta mugurkaulu. jo redz, maigie nevar no visas sirds darīt visu iespējamo, netiekot sabradāti. sapņoju par mīlestību, abpusēju, patiešām sapņoju, bet jūtos tā, it kā man būtu no tā jākaunās. un, ja nevēlos kaunēties, tad reāli jāsper soli visos virzienos, kur cilvēki klīst un jāmeklē. problēma nav meklēšanā, varu meklēt, bet vairs atsakos skriet pakaļ. te sasaucas ar to maigo mugurkauliem, redz, trenēju savējo. neskriešu pakaļ. pietiekami ilgi skrēju. attiecīgi arī vajadzētu atļaut pretīgi uzkāpt sev atsevišķos gadījumos, pievērt acis uz manām morālēm, vismaz spriežot pēc apkārtesošo cilvēku attiecību piemēriem. nu to gan man nevajag, mums laikam ir atšķirīgas izpratnes par attiecībām, bet manā pasaulē tas tā nestrādā. es redzu kā draugu otras pusītes mēdz uzvesties ar mani, un es nevēlētos, lai mans partneris tā izrīkojas. un es neuzskatu sevi par kontrolējošu, lai gan man jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos tas izraisa pat ļoti jaukas sajūtas, bet to vajadzētu uzturēt veselīgā fetiša līmenī. mēdzu būt greizsirdīga, bet man tās parasti šķiet vienkārši respekta robežas, atsevišķos gadījumos priekšspēle. kāpēc lai es būtu kopā ar kādu, kurš mani līdz galam nerespektē? es nevaru tā pievērt acis. vai man to obligāti ir jādara, lai atrastu kaut ko? es jau arī neprasītu neko, ko pati nevarētu sniegt. vai šāda ir bijusi pazīšanās vide vienmēr, vai tikai tagad? vai uz skatu strādājošās attiecības vienmēr ir kaut kādā mērā meli? vai es mīlu sevi pārāk daudz? vai citi mīl nepietiekami? urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:10650 2026-01-01T02:59:00 2026-01-01T02:59:00 2026-01-01T01:02:16Z 2026-01-01T01:02:16Z 2025-06-03 19:57:00 dārgā dienasgrāmata,<br />trešais aliņš, vai ceturtais? jebkurā gadījumā, ziniet, ko ienīstu? ka maigajiem ir jāattīsta mugurkaulu. jo redz, maigie nevar no visas sirds darīt visu iespējamo, netiekot sabradāti. sapņoju par mīlestību, abpusēju, patiešām sapņoju, bet jūtos tā, it kā man būtu no tā jākaunās. un, ja nevēlos kaunēties, tad reāli jāsper soli visos virzienos, kur cilvēki klīst un jāmeklē. problēma nav meklēšanā, varu meklēt, bet vairs atsakos skriet pakaļ. te sasaucas ar to maigo mugurkauliem, redz, trenēju savējo. neskriešu pakaļ. pietiekami ilgi skrēju. attiecīgi arī vajadzētu atļaut pretīgi uzkāpt sev atsevišķos gadījumos, pievērt acis uz manām morālēm, vismaz spriežot pēc apkārtesošo cilvēku attiecību piemēriem. nu to gan man nevajag, mums laikam ir atšķirīgas izpratnes par attiecībām, bet manā pasaulē tas tā nestrādā. es redzu kā draugu otras pusītes mēdz uzvesties ar mani, un es nevēlētos, lai mans partneris tā izrīkojas. un es neuzskatu sevi par kontrolējošu, lai gan man jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos tas izraisa pat ļoti jaukas sajūtas, bet to vajadzētu uzturēt veselīgā fetiša līmenī. mēdzu būt greizsirdīga, bet man tās parasti šķiet vienkārši respekta robežas, atsevišķos gadījumos priekšspēle. kāpēc lai es būtu kopā ar kādu, kurš mani līdz galam nerespektē? es nevaru tā pievērt acis. vai man to obligāti ir jādara, lai atrastu kaut ko? es jau arī neprasītu neko, ko pati nevarētu sniegt. vai šāda ir bijusi pazīšanās vide vienmēr, vai tikai tagad? vai uz skatu strādājošās attiecības vienmēr ir kaut kādā mērā meli? vai es mīlu sevi pārāk daudz? vai citi mīl nepietiekami? urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:10328 2026-01-01T02:59:00 2026-01-01T02:59:00 2026-01-01T01:02:16Z 2026-01-01T01:02:16Z 2025-06-03 19:57:00 dārgā dienasgrāmata,<br />trešais aliņš, vai ceturtais? jebkurā gadījumā, ziniet, ko ienīstu? ka maigajiem ir jāattīsta mugurkaulu. jo redz, maigie nevar no visas sirds darīt visu iespējamo, netiekot sabradāti. sapņoju par mīlestību, abpusēju, patiešām sapņoju, bet jūtos tā, it kā man būtu no tā jākaunās. un, ja nevēlos kaunēties, tad reāli jāsper soli visos virzienos, kur cilvēki klīst un jāmeklē. problēma nav meklēšanā, varu meklēt, bet vairs atsakos skriet pakaļ. te sasaucas ar to maigo mugurkauliem, redz, trenēju savējo. neskriešu pakaļ. pietiekami ilgi skrēju. attiecīgi arī vajadzētu atļaut pretīgi uzkāpt sev atsevišķos gadījumos, pievērt acis uz manām morālēm, vismaz spriežot pēc apkārtesošo cilvēku attiecību piemēriem. nu to gan man nevajag, mums laikam ir atšķirīgas izpratnes par attiecībām, bet manā pasaulē tas tā nestrādā. es redzu kā draugu otras pusītes mēdz uzvesties ar mani, un es nevēlētos, lai mans partneris tā izrīkojas. un es neuzskatu sevi par kontrolējošu, lai gan man jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos tas izraisa pat ļoti jaukas sajūtas, bet to vajadzētu uzturēt veselīgā fetiša līmenī. mēdzu būt greizsirdīga, bet man tās parasti šķiet vienkārši respekta robežas, atsevišķos gadījumos priekšspēle. kāpēc lai es būtu kopā ar kādu, kurš mani līdz galam nerespektē? es nevaru tā pievērt acis. vai man to obligāti ir jādara, lai atrastu kaut ko? es jau arī neprasītu neko, ko pati nevarētu sniegt. vai šāda ir bijusi pazīšanās vide vienmēr, vai tikai tagad? vai uz skatu strādājošās attiecības vienmēr ir kaut kādā mērā meli? vai es mīlu sevi pārāk daudz? vai citi mīl nepietiekami? urn:lj:klab.lv:atom1:slepena:10085 2026-01-01T02:59:00 2026-01-01T02:59:00 2026-01-01T01:02:16Z 2026-01-01T01:02:16Z 2025-06-03 19:57:00 dārgā dienasgrāmata,<br />trešais aliņš, vai ceturtais? jebkurā gadījumā, ziniet, ko ienīstu? ka maigajiem ir jāattīsta mugurkaulu. jo redz, maigie nevar no visas sirds darīt visu iespējamo, netiekot sabradāti. sapņoju par mīlestību, abpusēju, patiešām sapņoju, bet jūtos tā, it kā man būtu no tā jākaunās. un, ja nevēlos kaunēties, tad reāli jāsper soli visos virzienos, kur cilvēki klīst un jāmeklē. problēma nav meklēšanā, varu meklēt, bet vairs atsakos skriet pakaļ. te sasaucas ar to maigo mugurkauliem, redz, trenēju savējo. neskriešu pakaļ. pietiekami ilgi skrēju. attiecīgi arī vajadzētu atļaut pretīgi uzkāpt sev atsevišķos gadījumos, pievērt acis uz manām morālēm, vismaz spriežot pēc apkārtesošo cilvēku attiecību piemēriem. nu to gan man nevajag, mums laikam ir atšķirīgas izpratnes par attiecībām, bet manā pasaulē tas tā nestrādā. es redzu kā draugu otras pusītes mēdz uzvesties ar mani, un es nevēlētos, lai mans partneris tā izrīkojas. un es neuzskatu sevi par kontrolējošu, lai gan man jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos tas izraisa pat ļoti jaukas sajūtas, bet to vajadzētu uzturēt veselīgā fetiša līmenī. mēdzu būt greizsirdīga, bet man tās parasti šķiet vienkārši respekta robežas, atsevišķos gadījumos priekšspēle. kāpēc lai es būtu kopā ar kādu, kurš mani līdz galam nerespektē? es nevaru tā pievērt acis. vai man to obligāti ir jādara, lai atrastu kaut ko? es jau arī neprasītu neko, ko pati nevarētu sniegt. vai šāda ir bijusi pazīšanās vide vienmēr, vai tikai tagad? vai uz skatu strādājošās attiecības vienmēr ir kaut kādā mērā meli? vai es mīlu sevi pārāk daudz? vai citi mīl nepietiekami?