Ir tādas dienas, kad gribas ietīties segā un nokļūt uz neapdzīvotas salas it īpaši rudņos.

man reiz bija kursabiedrene- kas pēc katras ballītes un mazliet nobīdes no seviss uzstādītajiem noteikumiem, kuri veikli meiteni ielika- rāmīšos tādos,kas neļāva izbaudīt neko no dzīves konfektēm hmmm par noteikumu pārkapuniem vinja savu sirdsapziņu nomocīja līdz pēdējam. Vienīgā mana robeža- sajūtu robeža.
Lai nu kā viņas skapis pildijās ar mīlīgiem džemperīsiem, kas no sērijas mīksts, pūkains un rozā. Tad pēc šīm brīvdienām man gribas viss rozāko džemperi un viss pūkaināko :D.
aij who cares.
uz mana plauktinja staav veeeljoprojaaaam neizlasiiitaaa koelju - zahir, bet galvaaa domas, kas daudz taalaaak,par istabas sienām hmmm pasaule?- cik lielas pasaules robezhas sniedz cilveeekam laimi? istabas robezha? hmmm cits ir laimiiigs, latvijas? citam ar pasauli nepietiek.
visss es gribu piiipeeet braukt ar riteni un izsleegt doomas.