16:23 - aizmāršaVakar tik glupi sanāca, ka kauns pa visu ģīmi.Tagad es ticu, ka tiešām var aizmirst bērnu uz mašīnas jumta vai atcerēties par paņemšanu no skolas, kad jau satumst, ja vispār atcerēties.. Totālā bezfilmā braucu uz mājām no darba, nu tā, ka tiešām ar vienu aci guļu un smadzenēs strādā labi, ja 0,0000001% un tie paši domā par to, kā tulīt ielīdīšu gultiņā. Tad nu gandrīz griežoties sētā sāku domāt, vai tiešām man zvana tel., nolēmu pārbaudīt un, jap tel. zvanīja, pietam, atskanēja Mīļotā jaut.- kur iesprūdi? Uz, ko mierīgi atbildēju, ka pie mājas un tikai tad sapratu, ka apsolīju viņu pēc darba savākt, tad nu metu riņķī un tesu viņam pakaļ. Nu pilnīgi stulbi izgāzos, bet viņš ir pacietīgs un nedusmojās. Tagad mums abiem interesē, kurā brīdī es būtu atcerējusies, ka man viņš bija jāsavāc? Man joprojām liekas, ka nebūtu, ja nu vienīgi brīdī, kad ielīstu gulēt un sāktu domāt, kur viņš tik ilgi palicis. Tad nu tešoties viņam pakaļ, nodomāju- nē, bērnu man toč tagad nevajag! |