Kādā 5-dienā ar džekiem tā sirsnīgāk paniekojāmies ar graudaugu un ābolu izcelsmes grādīgajiem dzērieniem, bet 6-dienā bija jaapmeklē māsas dēla kristību rituāls. Tik vien bija kā paspēju padziedāt dušas klausulē un pavicināt zobu birsti sejas tuvumā, jo tā pat, iesēžoties vecāku mašīnā, 1. jautājums bija: "Ko tad vakar dzērāt?" Veroties laukā pa lēnām ciet svīstošo logu klusām atbildēju: "Dažus alus."

Pēc visas oficiālās procesijas ar smaidiem, ūdens liešanām, svecīšu kurināšanām un zīdaiņu brēkšanām seko neoficiālā daļa ar ēdieniem un dzērieniem, par laimi bez dejām. Lai arī dzērienu klāsts vienmēr pieļauj izvēles opcijas, es nezinu kāpēc, gandrīz vienmēr kā pirmais galdā tiek krauts šņabis. Variet minēt kādas tautības vīrs ir manai māsai.

Māsas dēla krusttēvs atloca piedurknes, atpogā krekla augšējo podziņu, atver un salej. Visi pacēluši glāzītes, skatās un gaida uz mani, kurš kā auns uz jauniem vārtiem blenž uz savu galdā stāvošo glāzīti. Stāvu un galvā izspelēju dažādas teikas, kāpēc būtu labāk atteikties no šņabīša, bet viss izklausās vēl trakāk nekā Kiviča un Reinika "dzeja" kopā ņemta. Var būt līdzēs, ja teikšu, ka neesmu vēl neko ēdis? Bet arī tas radītu aizdomas saistībā ar manu iepriekšējo stāstu par "dažiem aliem".

Radu dēļ arī šņabi var iedzert tukšā dūšā. Ārsti pat rekomendējot.