13. Decembris 2010

• Ziema
• 13.12.10 00:15
• Ar katru gadu pastiprinās sajūta, ka ziema Latviju pārsteidz aiz vien nesagatavotāku. Katru gadu snieg, bet katru nākamo gadu mēs sagaidām ziemu kā pirmo reizi mūžā kaut kas tāds gadītos. Sniegs nav ne pielūdzams, ne šķūrējams, ne novācams no ceļa. Brienu vakarā uz veikalu caur tumšiem pagalmiem, kas vairs nav nemaz tik tumši. Šad tad tur var satikt pāris bezpajumtniekus, kuri gastronomisko domu pārņemti pārlūko miskastes piedāvāto "menu". Esmu novērojis, ka viņiem ir savs interešu klubs - pilcēšanās vieta ir "Laimas" fabrikas tramvaja pieturas soliņš. Soliņš ir ļoti viesmīlīgs - pat izgulda sagurušākos sarunu biedrus.
  
  Šovakar pagalmā satiku vienu no viņu drauģeļiem - strīpainu plastmasas maisiņu. Es jau tā steidzos, bet viņš man ieķērās kājā un vilkās 1/2 ceļu līdzi un čaukstēja savus izdomātos bēdu stāstus. Varu saderēt, ka vaimanas par to, ka viņam bija jānes viss pasaules smagums arī bija izdomāts. Dažkārt mēs neapzināti nesam vairāk nekā mums ir jānes.
  
  Kādu laiku atpakaļ es ar vienu lapsu vizinājos autobusā. Laikam bijām nopirkuši biļeti kaut kādā "mocību reisā", jo tas vilkās tā it kā to būtu piemeklējis plastmasas maisiņa liktenis (sk. augstāk). Bet saprast jau var - autobusam jāvelk apmēram 40 cilvēku miesa un tik pat dzīves no punkta A uz punktu B. Iedomājieties, kas notiek, ja kāds no pasažieriem vēl sēž un lasa "Privāto dzīvi" - Cik likteņi un dzīves tad autobusam ir japārvieto? Tajā reisā redzējām vairākus eksemplarus ar šāda rakstura izdevumiem rokās.
  
  Cilvēki, lūdzu dzīvojiet savu dzīvi un netraucējiet pārējiem pārvietoties no punkta A uz punktu B.
• Skan: DubStep
• 0 jau purvāBrist purvā >