6. Maijs 2010

• Bīstamā literatūra
• 6.5.10 17:58
• Manas dienas augstākais punkts ir 2x dienā - kad tieku sabiedriskajā transportā, braucot uz vai no darba, palasīt grāmatu. Esmu novērojis, ka mājās vairs grāmatu palasīt nevaru - apkārt ir pārāk kluss.
  
  Lēnām, grāmatu pēc grāmatas, tu sāc attīstīt koncentrēšanās spēju un noliec grāmatā rakstīto pāri "Ti-dinkš - nākamā pietura...", "Еййй сука, дай сесть" vai trīs bērnu, tā vidēji ap 16, karstajai filozofijai par to ko vilkt uz diseni, ar ko pabučoties un kuram atriebties, tā lai visa skola rēc.
  
  Traki ir tad, ja grāmatu pēc grāmatas, visi stāsti kaut kādā veidā ataino tevis paša personību vai dzīvi. Tu sēdi iekrampējies grāmatā, ar acīm rijot, to kas tajā sarakstīts un jūti, ka ar pus pakaļu tikai žonglē uz tā sēžamā, jo blakus sēž paplūdusi personība. Kādu dienu tu domā, varbūt izbraukt veselu apli pa to transporta maršrutu, jo darbā jau grāmatu nepalasīsi. Sāc kavēt darbu un prāto, kā abstrahēties no tās informācijas, ko salasījies, lai tas pārlieku nesāk ietekmēt tavu dzīvi.
  
  Vēl trakāk ir, ja grāmata ir piebāzta ar jau tevis paša piedzīvotiem un pārbaudītiem faktiem. Čoms aizdeva "99 frankus". Nekas traks jau tur nav, labs apkopojums jau tam, kas redzēts un dzirdēts. Bet pēc pāris nodaļām jau tu saproti, ka sēdi transportā un māj ar galvu pie katras rindkopas: "Jā, jā...jā tā ir. Mhm, arī tā ir." Vēl pēc pāris nodaļām, kur aprakstīta sieviešu atribūtika, tu jau sēdi ar kārtīgu "bouneri" un pat doma par to, ka nākamajā pieturā ir jākāpj ārā un jāpiedzīvo kauna pilns gājiens pa ielu, nespēj dabūt TO lejā.
  
  Labāk būtu klausījies mūziku.
• Skan: Rinoa - Atlantis
• 1 jau purvāBrist purvā >