10. Septembris 2009

• Rudens raža
• 10.9.09 21:08
• 09.09.09. (paskat kāds datums, ne?) 7:00 sēdos baltā autobusiņā, lai tas mani aizvestu uz kādu Varšavas klubu, kur uzstāsies Caspian, God Is an Astronaut + vēl kaut kāda poļu post-rock grupa, kura, jāatzīst, bija sasodīti laba.
  
  Katrs šāds brauciens tiek atklāts ar svinīgu "krikt" (tā noskan šņabja pudeles atvēršana) vai "pokš" (kaut kāda pudele ar korķi), kad tiek knapi tikts garām tiem lielajiem burtiem "Rīga", bet šoreiz - sēžu un šaudu acis pa labi un pa kreisi, gaidīdams, kurš tad būs pirmais...nekā. Sasodīti solīdā kompānijā biju trāpījis. Pirmais alus tika baudīts kaut kādā mistiskā lietuviešu benzīntankā, kur kāds vīrs runāja valodā, kas sastāvēja no lietuviešu, laviešu un krievu vārdiem - redz, ko nozīmē tā tautu draudzība.
  
  Tālākā ceļa gaitā atmosfēra jau sāk atdzīvoties, iebraucot Polijā. Visi jau iesiluši no kaut kādiem poļu aliņiem, izskan pa kādam šovinistiskam jociņam par poļu ūsainajām meitenēm, ka nemanot nomaldamies no kursa, kuru mums diktē samtaina meitenes balss no navigācijas iekārtas. Turpmāk solam laboties un sekojam norādēm. "Brauciet pa labi...brauciet taisni, brauciet pa kreisi," utt. līdz nonākam līdz ceļam, kas izskatās pēc divām slinki iebrauktām taciņām, tādas, kādas parasti ved cauri mežam pie omītēm un opīšiem. Ja apsolījām, tad vārds jātur - braucam iekšā. Kratoties pa nelīdzeno ceļu ainava mainās 3x pa 10 minūtēm - pļava, mežs, kukurūzas lauks, mežs, atkal kukurūza. No pārdzīvojumiem nezinājām kur likties, daži pat sāka stresā ievākt šī gada kukurūzas ražu, cits jau maniakāli grauza kukurūzas vāli tā, ka graudi šķīda uz visām pusēm. Mūsu izvirtības atnāca noskatīties divas stirnas.
  
  Ticiet vai nē, bet pa to ceļu finālā nonācām tur kur vajag - Varšavā. Klubs atradās līdzīgā guļamrajonā kā mūsējie, tikai tā kombinācija bija dīvaina - iedomājieties "Melno piektdienu" Pļavniekos starp daudzstāvenēm.
  Sagribējās ēst, jo alus prasa respektu. Ieejam vietējā veikaliņā un sākam ostīties gar plauktiem. Man tā patīk katru reizi redzēt kā pārdevēji nesās uz to vietu, kur lielākā pircēju koncentrācija, un imitē plauktu kārtošanu, lai šo darbību aizsegā vērotu vai kāds no mums - tetovētajiem bāstardiem, nezog magoņmaizītes un kaķu servelādi.
  
  Tiekam klubā, bet skatuvi neredz, ir tikai liels balts ekrāns, uz kura rāda basketbolu. Visi stāv un hipnotiski lūr palagā, velk cīgu pēc cīgas un strēbj alu. Jā, tur var pīpēt - sajutos kā Fonteinā, kur, liekas, ja varētu noīrēt numuriņu ar zīdaiņa šūpuli, tad pat tas būtu aprīkots ar pelnu trauku.
  Pēc brīža tiek atvērtas vēl vienas durvis, kuras sākumā grūti pamanīt un visi sabirst lielākā telpā, kur turpina viens otram pūst pakausī dūmus...tikai skaistas mūzikas ritmos. Fotogrāfiju nebūs, jo skaistākos mirkļus noglabājām savās sirdīs. Nauris pat tika backstage personīgi parunāt ar Caspian - lūk, ko nozīmē sazin cik ali un gara bārda.
  
  Rīts, protams, ir grūts un kā vienmēr nāk ar atziņām...
  
  Dialogs:
  Nauris: Stulbais rokenrols, šitā vakar sadzērāmies, šodien grūti.
  Krists: Nekad nevaino rokenrolu. Citādi nākamreiz, kad tev, guļot busā gribēsies vemt, rokenrols tevi laicīgi nepamodinās.
  
  Cik man zināms, tad tā aizgāja gan Dž. Džoplina, gan Dž. Bonems un B. Skots.
  
  Tāpēc, lūdzu - cienīsim rokenrolu.
• 2 jau purvāBrist purvā >