4. Janvāris 2009

• Deficīts
• 4.1.09 23:55
• Cilvēki dzīvo (var būt pat vergo) dažādām lietām/stāvokļiem - skaistumam, brīvībai, naudai, mākslai...blah, blah, blah... Tie, kas uzpūtīgi neko nepieprasa, dzīvo viekārši mirkļiem, kas dod lādiņu, lai spētu sagaidīt nākamo "mirkli". No šādiem mirkļiem arī sastāvēja manas egoistiskās brīvdienas.
  Tiec pie jauna sniegadēļa, kas slīd kā ar masāžas eļļu ieziests sievietes...nu, jā...sports paliek sports, bet prieks tā kā bērnam - slīdi, gāzies, mute pilna sniega, bronhīts jau sit uz kreisā pleca, bet es vēl vienu reizīti nobraukšu, ja nu rītā vairs nebūs sniega.
  Īsti jau neko citu nevar iemainīt pret to sajūtu, kad ieraugi kā tavējie priecājas par dāvātu grāmatu, kuru tu labrāt paturētu pats, bet vai tad žēl, labāk lai priecājas viņi. Ģimenes humora ietvaros, kad sarkanvīns jau liek dumi smaidīt, tēvs nāk klajā ar dīvaināko piedāvājumu savos 52 gados: "Dēls, gribi redzēt prezidentu (V. Zatleru) pliku pie bungām?"
  "Velc ārā!" es teicu. Un atcerieties, Rīga ir maza, tā kā nespēlējiet bungas pliki!
  Vēl viens novērojums - visbiežāk izteiktais novēlējums, ko nācies saņemt: "...un galvenais daudz laba seksa!" Vai cilvēki novēl to, kas pašiem trūkst, vai arī tas tiešām ir sācis kļūt par deficītu?...
• 2 jau purvāBrist purvā >