5. Novembris 2008

• Labāk vēlāk, nekā par vēlu
• 5.11.08 00:34
• Kāda ir tā sajūta, kad n-tie apstākļi satiekas vienā punktā un tava spēja apzināt visu to informāciju, liek tev uzdot jautājumu, vai tu to visu spēj turēt? Tik pat labi, tas viss tur pat var būt, bet tu ikdienā tam skrien garām. Tad pēkšņi vienā dienā tev atveras acis un tu ar to visu aizrijies aiz pārsteiguma vien.
  
  Vakar mazliet par daudz uzzināju, atrodoties vienā vienīgā telpā – sporta zāles ģērbtuvē. Viens džeks man parādija, ka dušās ir iespējams arī mazgāties siltā ūdenī, jo man tas nelikās svarīgi. Parasti mazgājoties pārbaudi ūdeni ar roku: “Hmmm... nav siltā, nu labi – mazgāšos aukstajā. Nu, tā kā Spartā.”
  
  Tur pat pie sienas ir pulkstenis, kura ciparnīcu rotā kaila sieviete. Priekš kam jau tā uzvilkto gaisotni piesātināt vēl vairāk? Vienam kaut kas noklikšķēs, tad gan būs nesmukums.
  
  Vakara hīts, protams, bija viena kolēģa stāsts, ka mums tur ģērbtuvēs esot uz krāniem lūrētājs. Un ne jau tāds, kas lūr pa sienā izurbtu caurumu, bet vienkārši iet garām un lūr uz tavu locekli kā uz nesaprotamā valodā drukātu avīzi Narvesen veikala plauktā. Es tur eju sportot jau 2 gadus, bet nekad nebiju manijis tādu izdarību no kāda puses. Protams, tajā dienā es knapi spēju valdīt smieklus, kad viņš mēģināja salasīt manu avīzi.
• 0 jau purvāBrist purvā >