15. Novembris 2009

• 15.11.09 00:59
• Kas es šobrīd esmu?
• 5 rakstapiebildīšu

• 15.11.09 06:21
• Kā parasti pamodos 6os. bet soreiz nolēmu pusmiegā nemocīties ar muguras sāpēm līdz astoņiem, bet celties augšā, iedzert vīgriežu tēju, vienu gaiši zilu ripiņu, un iet atpakaļ gulēt. Vakar pamatīgi iztīrīju Cibu. Man jāatvainojoas visiem, kurus, kā mēdz teikt, "izmetu" no draugiem. Es neizmetu, es vienkārši maigi izcēlu. Ar kaut ko jūs visi man bijāt interesanti, bet lieta tāda, ka man darba dienās praktiski nav laika Cibu skatīties, dažreiz arī vakaros. Un tad ir savācies tik daudz ierakstu, ka vairs netieku pie saviem īstajiem draugiem un tiem, kuru žurnālus gribu lasīt un lasu kā sen iesāktus stāstus teju kopš cibas sākumiem. Neuztracies punkt, tevi es tatsāju aiz cieņas un vēl tāpēc, ka tavus gargabalus vismaz uzreiz var vizuāli pazīt un bez sidsapziņas pārmetumiem aizskrollēt tālāk. Es tevi lasu prporcijā 1/20. un tad bieži vien esmu piecīga par izlasīto. Bet katru dienu jau kaut ko tādu nevar atļauties. Varbūt kādu esmu izcēlusi nejauši - mainīts žurnāla vārds, jūserbilde vai kaut kas tamlīdzīgs. Tā kļūda ar laiku tiks labota.
  Izcēlu arī tos, kuri neraksta kopš 2007. gada vai vēl senāk. Gan jau piefiksēšu, ja atsāks. Šad tad ieiešu dienasgrāmatas cibā, viņam tur vai visa pasaule piedraugota, tur atkal jūs satikšu.
  (Tagad gan man pavisam jocīga sajūta, jo jūs, palikušies, sivēni tādi, neko nerakstat. Nu nekas, sestdienas vakars, visādi svētki, starorīgas un bbbiniijas.
  
  Vārdu sakot. lūdzu piedošanu visiem, jo tas nebija emocionāls, tas bja racionāls solis. Labprāt lasītu jūs visus, ja pietiktu laika.
  (Es arī mājā pagājšnedēļ ieviesu kārtību un šķīros no daudzām mīļlietiņām, vismaz novācu no acīm, jo nupat jau bija par biezu. Ārā gan maz izmetu, lai atstāvās skapī un pagaida, kad varēs atrotēt atpakaļ uz paoldzes un plaukos).
  Lūk, arī miegs uznāca, arlabunakti.
• 3 rakstapiebildīšu

• 15.11.09 19:31
• Bijām nobraukuši līdz pansionātam Ezerkrasti, tur atstājām mašīnu un nogājām uz leju gar Juglas upi, sākumā gar sakopto, bruģēto pastaigu taciņu, tālāk - laužoties caur kŗūmiem un brienot dūksti. Vietas pasakaini skaistas, tikai piemēslotas. Atradām bijušu mājasvietu kalnā ar skatu uz Juglas ezeru, ar ceriņu gatvi un vecu ābeļdārzu. Tur nu gan kādreiz ir bijusi laba dzīve. Bet nu vairs nekā. Skurstenis un tukšas pudeles. Laiks bija pasakains, atpakaļnākot saulē kādi grādi 17, goda vārds, pilnīgi pavasarīga sajūta. Pēc tam iegriezāmies restorānā "Tētis". Vieta kolorīta, dienas vidū ppilna, bet ēdiens izklausījās labāk nekā garšoja. Kādi divi nesmēkētāju galdiņi un kādi četrdesmit divi smēķētāju. Mōrics gandrīz atrāvās pa seju no tipāža ar cepuri. Viņš tikai paprasīja uguni, angļu valodā, piebilsto latviski "lūdzu". Tā laikam bija viņa galvenā kļūda, jo uzrunātais uzreiz slējās kājās un grasījās sist. Otrs jamo pieturēja pie piedurknes un slepus māja Moricam ar roku, lai taisās ka tiek. Mōrics nebija divreiz lūdzams.
  Vienīgais izskaidrojums, ko atrodi šim incidentam - Mōrics bija paprasījis uguni pašam Tētim.
• 3 rakstapiebildīšu