3. Oktobris 2008

• 3.10.08 21:43
• Pa ceļam redzējām 2 pilnīgi vienādus stirnu jaunuļu pārus, biedējoši pārdrošus, apdraudētus. Ja nebūtu braukušas tik lēni, varētu arī nepaspēt nobremzēt. Pēdējais pāris turpat pie mājas, kur ceļš ieiet iekšā mežā un kreisajā pusē ir vīgriežu audze.
  Iekārtojāmies, iekurinājām krāsnis un es sadomāju atsegt gultu, lai iesilst un nav tik drēgna. Noņēmu vatēto pārklāju, pacēlu segu - un tur zīles. Kādas piecpadsmit. Nevis čupiņā, bet pa visu gultu. Pirmā absurdā doma man bija, ka anonymous, pēdējā reizē gultu klājot, iedomājies atstāt tādu pārsteigumu. Kas būtu vairāk kā dīvaini. Man vajadzēja pāris minūšu, lai saprastu, ka pirmā doma tiešām ir neticama, drošības pēc tomēr piezvanītu anonymousam un secinātu, ka otrā doma bijusi pareiza, proti, zīles ziemai savācis un zem manas segas paslēpis pelēkais garenais zvērs, kuru anonymous jau aprakstījis cibā mūsu iepriekšējā lauku reizē pirms divām nedēļām.
  Jāpiezīmē, ka zvērs uzvedies kulturāli, nekādu kaku un čuru gultā nebija, tomēr nolēmu gultas veļu nomainīt.
  Poga un Antons aplūkoja zīles tuvāk, tajās redzamas sīku zobiņu pēdas.
  Man īstenībā ļoti žēl to zvēru, kura krājumi nu ir izpostīti. Iedomājos, kā naktī viņš nāks pie manis, pacelsies pakaļkājās kā tāds "surikons" un pieprasīs: atdod manas zīles!
  Vajadzēs prombraucot kādu čupiņu zīļu uznest augšā un viņam atstāt.
• 4 rakstapiebildīšu